Abietīnskābe
| Abietīnskābe | |
|---|---|
 Abietīnskābes struktūrformula | |
| Citi nosaukumi | (1R,4aR,4bR,10aR)-1,4a-dimetil-7-(propān-2-il)-1,2,3,4,4a,4b,5,6,10,10a-dekahidrofenantrēn-1-karbonskābe |
| CAS numurs | 514-10-3 |
| Ķīmiskā formula | C19H29COOH |
| Molmasa | 302,458 g/mol |
| Blīvums | 1060 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 172—175 °C |
| Viršanas temperatūra | 250 °C |
| Šķīdība ūdenī | nešķīstoša |
Abietīnskābe ir kolofonija galvenā sastāvdaļa (40—50%).[1] Tā ir nepiesātināta monokarbonskābe (C19H29COOH) ar sarežģītu molekulas uzbūvi — triciklisko diterpēnu atvasinājums. Abietīnskābi iegūst, destilējot skuju koku sveķus.[2]
Karsējot abietīnskābi kopā ar maleīnskābes anhidrīdu, 1952. gadā Latvijā ieguva aduktu, ko lietoja dažādās rūpniecības nozarēs. Šī reakcija pieder pie diēnu sintēzes reakcijām, kur abietīnskābe (vai tās izomērs, kas veidojas sildot — levopimārskābe) ir diēns, bet maleīnskābes anhidrīds — dienofils.
1959. gadā Latvijā no sveķiem ieguva abietīnskābes esterus, vairākus no kuriem lietoja laku ražošanā.
Atsauces
- ↑ Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne". 16. lpp.
- ↑ «abietīnskābe | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2023-07-08.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Abietīnskābe.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)