Alžīrijas neatkarības karš

Alžīrijas neatkarības karš الثورة الجزائرية
Alžīriešu kaujinieki
Sākums: 1954. gada 1. novembris
Vieta: Francijas militārā uzvara^[1]^[2] FLN politiskā uzvara Mūsdienu Alžīrija
Puses
Nacionālās Atbrīvošanās fronte	Francija
Līderi
Ferhats Abass Ahmeds bin Bella Muhameds Budiafs	Žaks Masū (Jacques Massu) (1956-1960) Moriss Šalē (Maurice Challe)(1958-1960)
Zaudējumi
vairāk kā 141 000 kritušie	18 500 kritušie 65 000 ievainotie
Galvenās sadursmes
Filipvillas kauja
Beigas
Beigas: 1962. gada 18. marts
Līgums: Eviānas vienošanās
Iznākums: Alžīrijas neatkarība

Alžīrijas neatkarības karš (franču: Guerre d'Algérie, arābu: الثورة الجزائرية) bija galvenokārt partizānu karš starp Francijas bruņotajiem spēkiem un Alžīrijas neatkarības piekritējiem. Kara rezultātā Francija atzina neatkarīgs Alžīrijas valsts izveidošanos.^[3]

Šis karš dziļi ietekmēja tālaika franču sabiedrību, un tā politiskās un sociālās sekas jūtamas joprojām. Alžīrijas karš bija viens no Francijas Ceturtās republikas sabrukuma galvenajiem cēloņiem, un karš noveda Franciju pie pilsoņu kara sliekšņa. Krīzi pārvarēt izdevās tikai pateicoties Šarla de Golla izlēmīgajai politikai.

Stāvoklis pirms kara

Skatīt arī: Francijas Alžīrijas iekarošana

Alžīrijas teritorijas iekarošanu franči sāka Jūlija monarhijas laikā 1830. gadā, atņemot to Osmaņu impērijai. Iekarošana noritēja vardarbīgi, izmantojot izdedzinātās zemes taktiku un represijas pret vietējiem berberu un arābu iedzīvotājiem. 1834. gadā iekārotās piekrastes teritorijas Francija anektēja un šeit nodibināja trīs Francijas departamentus. 1865. gadā, Otrās impērijas laikā, tika pieņemts Iezemiešu likums (Code de l'indigénat). Tas noteica, ka musulmaņu pamatiedzīvotāji ir francūži, kuriem ir tiesības iegūt Francijas pilsonību, taču, lai to iegūtu viņiem jāatsakās no Islāma likumdošanas un jāpakļaujas franču civilajai likumdošanai. Līdz 1870. gadam Francijas pilsonībai pieteicās tikai ap 700 musulmaņu.

Sākoties koloniālajam periodam, Alžīrijā no Dienvideiropas (Spānijas, Itālijas, Francijas) valstīm iebrauca un apmetās uz dzīvi ievērojams skaits eiropiešu jeb t. s. "melnkāju" (pieds-noirs). Tie runāja franciski un kopā ar jau no Rekonkistas laikiem šeit dzīvojošajiem sefardu ebrejiem kļuva par Alžīrijas valdošo slāni. 1959. gadā "melnkāji" bija 10,4 % no Alžīrijas iedzīvotājiem (1 025 000 cilvēku). Viņi apdzīvoja lielākās piekrastes pilsētas, veidojot 49,3% no Orānas iedzīvotājiem. Eiropieši uzskatīja sevi par francūžiem, bet Alžīriju par neatņemamu Francijas daļu.

Pēc Pirmā pasaules kara Alžīrijas teritorijā radās pirmās musulmaņu politiskās organizācijas, kuras aizstāvēja Alžīrijas autonomijas ideju, kurai aktīvi pretojās eiropiešu kopiena. 1936. gadā Francijas Tautas frontes valdības laikā tika pieņemts t.s. Blūma — Violeta priekšlikums par Francijas pilsonības piešķiršanu Alžīrijas musulmaņu augšējam slānim, tomēr gan "melnkāju", gan musulmaņu organizāciju iebildumu dēļ to neieviesa. Musulmaņu organizāciju nostāja pamazām radikalizējās.

1945. gada 8. maijā (Uzvaras dienā) netālu no Konstatīnas pilsētas notika t. s. Setifas slaktiņš. Šeit vardarbīgi izklīdināja musulmaņu demonstrāciju, kas pieprasīja neatkarību. Atbildot, musulmaņi sāka uzbrukumus kuros bojā gāja 105 eiropieši. Šeit ieradās armija, kura sāka vispārēju musulmaņu "nomierināšanas" operāciju. Viens no paņēmieniem — ar aviāciju un no jūras bombardēja musulmaņu ciemus. Skaidri nav zināms nogalināto musulmaņu skaits. Tiek lēsts, ka slaktiņā dzīvību zaudēja ap 15 000 cilvēku. Šie notikumi būtiski atsvešināja musulmaņu iedzīvotājus no franču varas iestādēm. 1954. gadā izveidojas Nacionālā atbrīvošanās fronte (NAF, Front de Libération nationale), kuras militārais spārns bija Nacionālās atbrīvošanās armija (Armée de Libération Nationale). Tajā pašā izveidojās konkurējošā organizācija — sociālistiskā Alžīrijas nacionālā kustība (ANK, Algérien National Mouvement). Abu šo kustību mērķis bija neatkarīgas Alžīrijas valsts nodibināšana bruņotā cīņā.

Karadarbības sākums

1954. gada 1. novembrī NAF kaujinieki (maquisards), franču versijā "teroristi", uzbruka franču armijas militārajām būvēm, armijas un policijas posteņiem. Šie notikumi vēlāk tika nosaukti par Toussaint rouge (Asiņainā Visu svēto diena). Kairas radio pārraidīja NAF uzsaukumu, kas aicināja iedzīvotājus pievienoties cīņai par neatkarīgu, demokrātisku, un islāma principiem balstītu Alžīriju. 12. novembrī Francijas premjers Pjērs Mendess - Frānss (Pierre Mendès-France) paziņoja, ka Alžīrija ir neatņemama Francijas sastāvdaļa, un par Alžīrijas atdalīšanos nevar būt nekādas runas. Konflikta sākumā kaujinieku skaits bija apmēram 500 cilvēku, un daudzi alžīrieši nemaz neatbalstīja pilnīgu Alžīrijas neatkarību.

NAF kaujinieki, izmantojot partizāna kara taktiku, lauku apvidos izvērsa uzbrukumus pret franču varas iestādēm un eiropiešu ieceļotājiem. Par NAF teorētiķi kļuva Martinikā dzimušais psihiatrs Francs Fanons, kurš atbalstīja terora izmantošanu kā cīņas līdzekli, arī pret svārstīgajiem alžīriešiem. Tas pamazām radikalizēja musulmaņu sabiedrību. Daudzi eiropiešu kolonisti pameta lauku apmetnes un patvērās lielākajās pilsētās.

Kafejnīcu karš

NAF izvērta cīņu arī pret sociālistisko Alžīrijas nacionālo kustību (ANK, Algérien National Mouvement), kura, tāpat kā NAF, cīnījās par Alžīrijas neatkarību. Kamēr Alžīrijā nostiprinājās NAF, Francijā dzīvojošo alžīriešu vidū ietekmīgāka bija ANK. Paralēli karadarbībai Alžīrijā, starp abām grupām noritēja bruņota cīņa Francijas teritorijā. Kafejnīcu karš nosaukts šādi, jo abi konkurējošie grupējumi "rēķinus" parasti "kārtoja" kafejnīcās, uzsākot apšaudes vai rīkojot bumbu sprādzienus. Kara laikā šādi bojā gāja ap 7000 cilvēku, dažkārt pilnīgi nejauši apmeklētāji.

Konflikta saasinājums un Filipvilas slaktiņš

1955. gadā par franču Alžīrijas ģenerālgubernatoru iecēla politiķi un antropologu Žaku Sustēlu (Jacques Soustelle), kurš izvērsa plašu ekonomiskās attīstības programmu, lai uzlabotu musulmaņu kopienu dzīvi, tomēr turpmākie notikumi apstādināja viņa reformas.

Līdz pat 1955. gadam franču varas iestādes neapjauta stāvokļa nopietnību, jo nemiernieki darbojās attālos lauku apvidos. Kad Nacionālās Atbrīvošanās frontes kaujinieki savu darbību izvērta arī pilsētās, Francijas varas iestādes sāka plašākas "pretkaujinieku operācijas".

Par pagrieziena punktu karā var uzskatīt t.s. Filipvilas slaktiņu 1955. gada augustā, kad netālu no Filipvilas pilsētas (tagad Skida) NAF kaujinieki nogalināja 123 cilvēkus — frančus un to atbalstītājus. Sekojošajās franču armijas, policijas un "melnkāju" paramilitāro spēku atbildes operācijās tika nogalināti pēc franču ziņām — 1273 nemiernieki, bet pēc NAF ziņām — 12 000 alžīriešu. Pēc šiem notikumiem ģenerālgubernators Sustēls daudz biežāk akceptēja militārā spēka un represiju lietošanu pret nemierniekiem. Tas, savukārt, noskaņoja Alžīrijas musulmaņus par labu NAF.

NAF kaujinieki pamazām pārņēma savā kontrolē atsevišķus lauku rajonus, parasti kalnu un mazapdzīvotos rajonos, kur nodibināja pietiekami efektīvu varu, šādi nostiprinot savu ekonomisko bāzi. Atsevišķie lauka komandieri bieži darbojās patvaļīgi. Dažkārt izcēlās konflikti atsevišķu komandieru vadīto vienību starpā. Gan sagrābtajos rajonos, gan citur kaujinieki plaši izmantoja iebaidīšanu, teroru un slepkavības pret mierīgajiem iedzīvotājiem.

Saasinoties situācijai, franču varas iestādes un to atbalstošās "melnkāju" grupas izvērsa represijas pret musulmaņu iedzīvotājiem. Tika izmantots kolektīvās atbildības princips (represēja veselus ciemus, ja bija aizdomas par to sadarbību ar nemierniekiem); izmantoja iebaidīšanas slepkavības un spīdzināšanas. Neuzticamos ciemus bieži izpostīja, pārvietojot iedzīvotājus uz koncentrācijas nometnēm. Gar Tunisijas un Marokas robežu uzcēla aizsardzības līnijas, lai traucētu kaujinieku iefiltrēšanos no šajās valstīs bāzētajiem NAF atbalsta punktiem.

1956. gada oktobrī Francijas Gaisa spēki pārtvēra Marokas lidmašīnu, kura devās uz Tunisiju, un piespieda to nolaisties Alžīrā. Lidmašīnā atradās NAF ārzemju politiskā vadība, kuru ieslodzīja franču cietumā.

Kauja par Alžīru un pretterorisma taktika

Tomēr franču taktika neguva cerētos rezultātus. Pēc nostiprināšanās lauku apvidos, NAF pārcēla karadarbību uz pilsētām. NAF izdeva aicinājumu sākt vispārēju streiku. 1956. gada 30. septembrī trīs NAF kaujinieces izvietoja spridzekļus Alžīras centrā, un to uzskatīta par kaujas par Alžīru sākumu. Turpmāk katru mēnesi pilsētā notika vairāki simti spridzināšanu un uzbrukumu varas iestādēm. Gāja bojā ievērojams skaits civiliedzīvotāju. Lai likvidētu kaujinieku darbību, franču armijas ģenerālis Žaks Masū izvērsa plašu pretterorisma operāciju, faktiski tāpat kā NAF kaujinieki izmantojot terorisma un iebaidīšanas taktiku.

Lauku apvidos Masū sadalīja valsti atsevišķos rajonos, kuros izvietoja armijas daļas. Katra no tām bija atbildīga par kaujinieku apkarošanu attiecīgā rajonā. Tas ievērojami samazināja NAF kaujinieku aktivitātes, tomēr sasaistīja ievērojamus armijas spēkus, tāpēc 1958. gada beigās franči biežāk sāka izmantot "atrast un iznīcināt" (search and destroy) taktiku. Pirmoreiz šajā karā plaši izmantoja helikopterus pret sauszemes kaujiniekiem. Abas šīs taktikas vēlāk plaši izmantoja citos 20. gadsimta konfliktos, piemēram Vjetnamas karā.

Izveidoja karaspēka vienības, kas sastāvēja no t. s. harkiem — musulmaņiem, kuri cīnījās franču pusē. Šo kaujinieku skaits sasniedza 180 000, un tos plaši izmantoja pret NAF kaujiniekiem.

Francijas Ceturtās republikas beigas un Šarla de Golla atgriešanās pie varas

Alžīrijā izvietotās armijas vadība un franču kolonisti pamazām nonāca pie slēdziena, ka Ceturtās republikas valdību vājums un politiķu darbība traucē situācijas normalizēšanai Alžīrijā. Šajos apstākļos viņi uzskatīja ka Šarls de Golls, kurš no 1946. gada neieņēma publiskus amatus, ir piemērotākais kandidāts Francijas valsts vadītāja amatam. Bijušais Alžīrijas ģenerālgubernators Sostēls organizēja de Golla atgriešanos pie varas. Naktī uz 1958. gada 13. maiju Alžīrijā izvietotās Francijas armijas daļas veica apvērsumu, atceļot civilās varas iestādes un nodibinot Sabiedriskās kārtības komiteju. 24. martā armijas desanta daļas bez cīņas ieņēma Korsiku. Dumpinieki paziņoja, ka plāno tuvāko dienu laikā ieņemt Parīzi, ja varu nenodos de Gollam. Demokrātiskā sistēma kapitulēja, un 29. maijā Francijas Nacionālā asambleja ar 329 balsīm pret 224 nobalsoja par Šarlu de Gollu kā Francijas premjerministru.

Šarla de Golla Alžīrijas politika

Pēc varas iegūšanas Šarls de Golls devās vizītē uz Alžīriju, kur mītiņa laikā paziņoja Vive l'Algérie française (Lai dzīvo franču Alžīrija!). Vienlaicīgi viņš ierosināja plašas politiskas un ekonomiskas reformas Alžīrijā.

De Golls nekavējoties sasauca komisiju, kas izstrādāja jaunu Francijas konstitūciju. Tā paredzēja, ka Alžīrija turpmāk būs asociēta teritorija, nevis, kā iepriekš, neatdalāma Francijas teritorija. 1958. gada septembrī notika referendums par jauno valsts konstitūciju. Tajā pirmoreiz atļāva piedalīties arī Alžīrijas musulmaņiem. 19. septembrī NAF nodibināja Alžīrijas Republikas pagaidu valdību, ko atzina vairākas arābu valstis un PSRS. 28. septembrī konstitūcijas referendumā ar 79% procentiem balsu pieņēma jauno konstitūciju. Arī Alžīrijas musulmaņi, noguruši no kara, ar 96% balsu (piedalījās 80% musulmaņu) atbalstīja jauno konstitūciju, kas paredzēja Alžīrijas autonomiju, nevis neatkarību. Tomēr arī iedzīvotāji Francijā aizvien vairāk nostājās pret karadarbību, kā arī pret to stingri iebilda kreisie politiskie spēki. 1959. gada septembrī de Golls pirmoreiz sāka runāt par Alžīrijas pašnoteikšanos.

Barikāžu nedēļa un OAS nodibināšanās

Alžīrijas franču kolonisti de Golla paziņojumus par Alžīrijas iespējamo neatkarību uztvēra kā nodevību. 1960. gada 24. janvārī Alžīras ielās parādījās barikādes. Militārpersonām neiejaucoties, civiliedzīvotāji sagrāba pilsētas pārvaldes ēkas. Tomēr armijas pavēlnieks, ģenerālis Moriss Šalē (Maurice Challe) beidzot deklarēja aplenkuma stāvokli un izdeva vairākus aresta orderus. 29. janvārī prezidents Šarls de Golls televīzijas uzrunā aicināja armiju saglabāt lojalitāti. 1. februārī kolonistu līderis Pjērs Lagajārds (Pierre Lagaillarde) padevās vietējai armijas vadībai.

1961. gada janvārī Lagajārds, kopā ar ģenerāli Raulu Salānu (Raoul Salan) Madridē nodibināja OAS (Organisation de l'armée secrète) — militāru organizāciju, kas ar teroristiskām metodēm centās nepieļaut Alžīrijas neatkarību, vēršoties pret Francijas varas iestādēm un mēģinot nogalināt de Gollu.

Alžīras pučs

1961. gada 8. janvārī Francijas metropoles daļā (bet ne pašā Alžīrijā, kur dzīvoja ievērojams skaits franču kolonistu) notika referendums par Alžīrijas pašnoteikšanos. Vairums nobalsoja "par" un Francijas valdība sāka slepenas sarunas ar Alžīrijas republikas pagaidu valdību.

Uzskatot to par nodevību, naktī uz 22. aprīli daļa Alžīrijā izvietoto Francijas armijas vienību vairāku ģenerāļu vadībā pārņēma savā kontrolē stratēģiskos punktus Alžīras pilsētā, arestēja Francijas valdības civilos ierēdņus un deklarēja varas pārņemšanu Alžīrijā un Franču Sahārā.

23. aprīlī Šarls de Golls TV uzrunā tautai paziņoja, ka, pamatojoties konstitūciju, ievieš ārkārtas prezidenta pārvaldi un pilnībā pārņem valsts vadību savās rokās un kā virspavēlnieks aizliedz jebkuram Francijas pilsonim un karavīram izpildīt jebkādas dumpīgo ģenerāļu pavēles. Vairums Francijas armijas ierindnieku, kuri bija iesaukti dienestā, atteicās pakļauties un pučs izgāzās. Ģenerāļus arestēja.

Eviānas vienošanās

1961. gada martā starp Francijas valdību un Alžīrijas pagaidu valdību Francijas pilsētā Eviānā sākās sarunas par Alžīrijas turpmāko statusu. 1962. gada 18. martā parakstīja Eviānas vienošanos, kas paredzēja karadarbības pārtraukšanu no 19. marta. Eviānas vienošanās noteica, ka franču kolonistiem trīs gadus saglabājas pilnas pilsoņu tiesības, bet pēc šī laika viņi drīkstēja izvēlēties — kļūt par Alžīrijas pilsoņiem vai nepilsoņiem (aliens), zaudējot pilsoņu tiesības.

Jūnijā Francijā notika referendums par neatkarības piešķiršanu Alžīrijai, un 91% procents nobalsoja par to. 1. jūlijā neatkarības referendums notika arī Alžīrijā. 3. jūlijā Šarls de Golls pasludināja Alžīrijas neatkarību.

OAS teroristiskie uzbrukumi

Laikā starp Eviānas vienošanās parakstīšanu un referendumu par Alžīrijas neatkarību Francijā, slepenā militārā organizācija (Organisation de l'armée secrète, OAS) Alžīrijā izvērsa plašu terorisma kampaņu, vērstu gan pret Francijas, gan Alžīrijas varas iestādēm. Šie mēneši Alžīrā bija vieni no traģiskākajiem kara laikā. Martā OAS kaujinieki pilsētā uzspridzināja vidēji 120 bumbas, netaupot arī skolas un bibliotēkas. Tomēr teroristiskie uzbrukumi nesasniedza savu mērķi.

OAS izvērsa teroristisko darbību arī Francijas teritorijā. 1962. gada 22. augustā Parīzes priekšpilsētā Klamārā (Clamart) OAS kaujinieki atentātā mēģināja nogalināt prezidentu de Gollu. Nejaušības dēļ tas neizdevās.

"Melnkāju" un harku izceļošana

Kaut arī Eviānas vienošanās paredzēja pilsoņu tiesību piešķiršanu franču kolonistiem, OAS darbības un vispārējās naida atmosfēras dēļ, sadursmes starp etniskajām kopienām turpinājās. Pēc neatkarības referenduma Francijas varas iestādes minimāli aizstāvēja franču kolonistu tiesības. Vairākās vietās notika franču kolonistu slaktiņi, tāpēc viņi sāka masveidā pārcelties uz Franciju. Gada laikā uz Franciju pārcēlās apmēram 1,4 miljoni bēgļu. Bieži tie izbrauca pilnīgi bez uzturlīdzekļiem, pametot savus īpašumus un iedzīvi.

Ja "melnkājiem" eksistēja kāda juridiska aizsardzība, tad harkiem — franču pusē karojošajiem musulmaņiem tādas nebija. Arī viņi centās pārcelties uz Franciju, tomēr franču varas iestādes tam lika dažādus šķēršļus. Apmēram 91 000 tas izdevās. Alžīrijā palikušos uzlūkoja par tautas ienaidniekiem. Tiek lēsts, ka tikai 1962. gada laikā ap 100 000 harkus notiesāja uz nāvi vai nolinčoja.

Kara sekas

Kara rezultātā izveidojās neatkarīga Alžīrijas valsts, un tā laikā bojā gāja ap 700 000 iedzīvotāju. Garais un nežēlīgais karš ietekmēja valsts tālāko attīstību. Karā izmantotās metodes iesakņojās Alžīrijas politiskajā un militārajā kultūrā, kas izpaužas arī mūsdienu cīņā starp pastāvošo Alžīrijas varu un islāma fundamentālistiem.

Pēc atentāta mēģinājuma pret Šarlu de Gollu, OAS līderus arestēja un organizāciju sagrāva. OAS biedri izklīda pa dažādām galēji labējo organizācijām visā pasaulē. Piemēram, franču pretnemiernieku speciālisti bija vieni no galvenajiem Argentīnas militārās diktatūras konsultantiem Netīrā kara laikā.

Uz Franciju izbraukušos "melnkājus" un harkus Francijā uzlūkoja ar aizdomām un naidu. Tos bieži diskriminēja, kaut arī izcilākie "melnkāju" pārstāvji (redzamākie no tiem varētu būt filozofi Albērs Kamī un Žaks Deridā) ir devuši nepārvērtējamu ieguldījumu visas pasaules kultūrā. Tā kā "melnkāji" tika, sevišķi no kreisā politiskā spārna, uzlūkoti par nicināmiem kolonizatoriem, politiski viņi iekļāvās Francijas politikas labējā un galēji labējā spārnā.

Līdz pat 1999. gadam Francija neatzina, ka Alžīrijas karš vispār ir noticis, dēvējot to par "sabiedriskās kārtības uzturēšanas operāciju". Kaut arī pierādīts, ka franču militāristi kara laikā plaši izmantoja spīdzināšanas un ārpustiesas slepkavības, tas oficiāli netika atzīts. Vēl aizvien nav skaidrs cik lielā mērā spīdzināšanas akceptēja Francijas augstākās varas iestādes. Alžīriešu spīdzināšanās publiski apsūdzēts arī toreizējais franču armijas leitnants Žans Marī Lepēns.

Kaut arī ir izdoti pētījumi par Alžīrijas kara vēsturi, vispāratzīts, fundamentāls pētījums vēl nav uzrakstīts. Daudzi kara dokumenti vēl nav pieejami vēsturniekiem, jo tie nav atslepenoti. Nav arī neviena pētījuma, ko būtu kopīgi veikuši franču un alžīriešu vēsturnieki. Francijas sabiedrībā diskutabls ir jautājums par Alžīrijas kara mācīšanas veidu skolā.

Pastāv uzskats, ka Alžīrijas neatkarības karš bija visai līdzīgs vēlākajiem Afganistānas un Irākas kariem. Henrijs Kisindžers ieteica ASV prezidentam Džordžam Bušam studēt grāmatas par Alžīrijas karu, bet 2003. gadā Pentagonā tika izrādīta 1966. gada itāļu režisora Džillo Pontekorvo filma "Alžīras kauja" (La battaglia di Algeri), kuras pirmsseansa anotācijā bija rakstīts "kā uzvarēt teroristus kaujas laukā, bet zaudēt ideju karā".

Atsauces

↑ University of North Carolina Asheville [1]
↑ Irwin M. Wall, France, the United States, and the Algerian War, pp, 68-69. [2]
↑ https://books.google.lv/books?id=I9ffptE_r4YC&pg=PA263&redir_esc=y

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Alžīrijas neatkarības karš.

[1] University of North Carolina Asheville [1]

[2] Irwin M. Wall, France, the United States, and the Algerian War, pp, 68-69. [2]

[3] ttps://books.google.lv/books?id=I9ffptE_r4YC&pg=PA263&redir_esc=y

[1]

[2]

[3]