Cūku zirņi

Cūku zirņi Cajanus cajan ((L.) Huth, 1893)
Cūku zirņu ziedi
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda	Pākšaugi (Fabales)
Dzimta	Tauriņzieži (Fabaceae)
Apakšdzimta	Tauriņziežu apakšdzimta (Faboideae)
Ģints	Cajanus
Suga	Cūku zirņi (C. cajan)
Cūku zirņi Vikikrātuvē

Cūku zirņi^[1] (Cajanus cajan), arī baložu zirņi vai kajāns,^[2] ir tauriņziežu dzimtas augs, kas plaši tiek audzēts tropu un subtropu reģionos, galvenokārt Āzijā, Āfrikā un Karību reģionā.^[3] Tas ir daudzgadīgs lakstaugs, ko bieži audzē kā viengadīgu lauksaimniecības kultūru. Cūku zirņi ir izturīgi pret sausumu, tāpēc tas ir nozīmīgs pārtikas avots sausajos reģionos.^[4] Auga sēklas izmanto pārtikā, bagātinot uzturu ar olbaltumvielām, šķiedrvielām un citām būtiskām uzturvielām, savukārt lapas un pākstis tiek izmantotas lopbarībā.

Cūku zirņu izcelsme rodama Dienvidāzijā, kur tie tika kultivēti jau pirms vairāk nekā 3000 gadiem.^[5] Vēlāk tie izplatījās Āfrikā un citos tropu reģionos, kļūstot par nozīmīgu pārtikas kultūru. Cūku zirņi ir būtiski mazapgādātajās kopienās, jo tie nodrošina uzturvielām bagātu pārtiku un palīdz saglabāt augsnes auglību.^[6] Vēsturiski izmantoti ne tikai pārtikai un lopbarībai, bet arī kā segkultūra augsnes kvalitātes uzlabošanai un erozijas mazināšanai.

Cūku zirņi ir daudzgadīgi tauriņziežu dzimtas augi, kas bieži tiek audzēta kā viengadīga lauksaimniecības kultūra. Tie ir īpaši izturīgi pret sausumu un spēj pielāgoties dažādiem augšanas apstākļiem, tāpēc plaši audzēti tropu un subtropu reģionos.^[4]

Cūku zirņiem ir dziļa, labi attīstīta mietsakne, kas spēj nonākt līdz pat 2 metru dziļumam.^[4] Sakņu sistēma uzlabo augsnes struktūru un spēj piesaistīt atmosfērā esošo slāpekli, bagātinot augsni.^[7] Auga stublāji ir koksnaini, stāvi un var sasniegt 1–4 metru augstumu. Tie ir sazaroti un izturīgi pret mehānisku slodzi. Lapas ir trīsstarainas, zaļas, pārklātas ar nelieliem matiņiem. Tām ir ovāla forma, un tās bieži izmanto lopbarībai. Ziedi ir mazi, dzeltenā vai sarkanīgi oranžā krāsā, sakārtoti ķekarveida ziedkopās. Ziedēšana notiek pakāpeniski, kas pagarina ražas novākšanas periodu. Pākstis ir taisnas vai nedaudz izliektas, 4–7 cm garas, ar 2–9 sēklām. Sēklas ir apaļas vai nedaudz šķautņainas, un to krāsa var būt dažāda — no dzeltenas līdz tumši brūnai vai sarkanbrūnai.

Cūku zirņi ir daudzgadīgi augi, kas vienā vietā var augt līdz 5 gadiem, taču lauksaimniecībā tos parasti audzē kā viengadīgus. Atkarībā no šķirnes un augšanas apstākļiem, tie 2–4 mēnešus pēc iesēšanas sāk zied, bet visa raža tiek iegūta pēc 5–9 mēnešiem. Auga dzīvotspēja un ražība ir cieši saistīta ar klimatiskajiem un augsnes apstākļiem.

Cūku zirņi labi pielāgojas dažādiem klimatiem, bet vislabāk aug tropu un subtropu reģionos. Ideālā augšanas temperatūra ir no +18 °C līdz +35 °C. Augi nepanes salnas. Lai gan cūku zirņi ir izturīgi pret sausumu, optimāliem augšanas apstākļiem nepieciešami 600–1000 mm nokrišņu gadā. Augi labi aug gan nabadzīgās, gan vidēji auglīgās augsnēs. Tomēr tie dod priekšroku labi drenētām smilšmāla augsnēm ar pH 5–7. Cūku zirņi ir gaismas prasīgi augi, un ēnainos apstākļos to ražība var samazināties.^[8]

Šo īpašību dēļ cūku zirņi ir viens no svarīgākajiem augiem ilgtspējīgai lauksaimniecībai, īpaši reģionos ar mainīgiem klimata apstākļiem.^[9]

Cūku zirņi ir tropu un subtropu izcelsmes augs, kas ir plaši izplatīts un kultivēts visā pasaulē, pateicoties tā spējai pielāgoties dažādiem klimatiskajiem un augsnes apstākļiem. Cūku zirņu dabiskais izplatības areāls aptver Dienvidāziju, kur tie tiek audzēti jau vairāk nekā 3000 gadus.^[5] Pēc tam tie izplatījās Āfrikā un vēlāk nonāca arī Amerikā, kur tie daudzās valstīs kļuva par nozīmīgu pārtikas avotu. Pateicoties tā izturībai pret sausumu un spējai augt ar barībvielām nabadzīgās augsnēs, šis augs tiek kultivēts reģionos, kur ir sausums un nepietiekami ūdens resursi.^[4]

Cūku zirņi ir plaši audzēti Indijā, kas pasaulē ir galvenā šo pākšaugu ražotāja un patērētāja (2020. gadā 77,6% no pasaules ražas).^[10] Tos audzē arī citās Āzijas valstīs, piemēram, Bangladešā, Mjanmā un Šrilankā. Arī daudzās Āfrikas valstīs cūku zirņi ir svarīgs pārtikas kultūraugs, kur tie tiek izmantoti gan uzturā, gan lopbarībā. Populārākie audzēšanas reģioni ietver Austrumāfrikas valstis, piemēram, Keniju un Tanzāniju. Bez Āzijas un Āfrikas valstīm tos kultivē arī Karību reģionā, Brazīlijā un dažās Centrālamerikas valstīs, kur tas ir tradicionāls pārtikas produkts un sastāvdaļa dažādos ēdienos. Cūku zirņi ir ieviesti un tiek audzēti arī dažās Okeānijas salās, kur tie ir daļa no vietējās uztura sistēmas.

Latvijas klimatiskie apstākļi nav piemēroti cūku zirņu masveida audzēšanai, jo tie ir jutīgi pret zemu temperatūru un salnām. Tomēr tos var audzēt eksperimentālos nolūkos vai dārzkopībā, kur spēj nodrošināt aizsardzību pret sala ietekmi. Līdz šim Latvijā cūku zirņi nav guvuši plašu ievērību.

Kopumā cūku zirņi ir viens no nozīmīgākajiem augiem reģionos ar ierobežotiem resursiem, jo tie nodrošina uzturvērtībām bagātu pārtiku, uzlabo augsnes kvalitāti un vietējām kopienām sniedz ekonomiskus ieguvumus.

Cūku zirņi ir nozīmīgs pārtikas un lopbarības avots daudzos pasaules reģionos, pateicoties to augstajai uzturvērtībai un plašajam izmantošanas veidu klāstam.

Cūku zirņu sēklas ir ļoti barojošas un bagātas ar vērtīgām uzturvielām. Cūku zirņos ir līdz 20–25% olbaltumvielu, kas padara tos par nozīmīgu augu izcelsmes proteīna avotu, īpaši reģionos, kur gaļa un citi dzīvnieku produkti ir mazāk pieejami. Augsts šķiedrvielu saturs (līdz 15%) palīdz uzturēt gremošanas sistēmas veselību un regulēt cukura līmeni asinīs. Cūku zirņi ir labs dzelzs, fosfora, kālija un magnija avots, kas ir būtiski asinsrites sistēmas un kaulu veselības uzturēšanai.^[11] Tajos ir arī vērā ņemams B grupas vitamīnu daudzums.

Cūku zirņi ir plaši izmantoti kā cilvēku uztura sastāvdaļa. Tie tiek vārīti, cepti vai izmantoti dažādos ēdienos kā pākšaugi vai samalti miltos. Tos var lietot svaigus vai kaltētus. Pateicoties to augstajai uzturvērtībai un vieglai sagremojamībai, auga lapas un pākstis tiek izmantotas kā barība mājlopiem.

Indijā cūku zirņi, pazīstami kā toor dal vai arhar dal, ir svarīga sastāvdaļa lēcveidīgā zupā, kas tiek pasniegta kopā ar rīsiem vai maizi. To arī izmanto ar garšvielām bagātu kariju un sautējumu pagatavošanā. Āfrikas valstīs cūku zirņus izmanto, lai gatavotu biezeņus un sautējumus. Tie ir nozīmīgs uztura elements kopienās, kur tradicionāli tiek audzēti sausumā izturīgi augi. Karību reģionā cūku zirņi ir tradicionāls Ziemassvētku ēdiens.^[12] Tos vāra ar kokosriekstu pienu, garšvielām un rīsiem, radot aromātiskus un sātīgus ēdienus, piemēram, rice and peas. Latīņamerikā tos pievieno dažādiem sautējumiem un zupām, piemēram, sancocho, kurā apvieno cūku zirņus ar dārzeņiem un gaļu.

Cūku zirņu daudzpusīgums padara tos par neaizstājamu pārtikas kultūru, kas apvieno uzturvērtību un daudzveidīgas garšas iespējas. Tie ir īpaši svarīgi reģionos ar ierobežotiem resursiem, jo spēj nodrošināt gan pārtiku, gan lopbarību.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cūku zirņi.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)