Gerharts Hauptmanis (vācu: Gerhart Hauptmann, dzimis 1862. gada 15. novembrī, miris 1946. gada 6. jūnijā) bija vācu dramaturgs un rakstnieks. 1912. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Dzimis un lielu dzīves daļu pavadījis Silēzijā, ko bieži aprakstījis savos darbos. Iesākumā rakstījis naturālisma stilā, vēlāk misticisma un simbolisma ietekme. Pazīstams kā lugu autors, kaut rakstījis arī romānus un noveles.
Dzimis viesnīcnieka ģimenē Oberzalcbrunnā, Silēzijā (tolaik Prūsijas, mūsdienās Polijas) teritorijā). Skolā gāja Breslavā (Vroclavā). Studēja Jēnas universitātē, apmeklēja Itāliju. 1885. gadā apprecējās, apmetās Berlīnē un pievērsās literārajam darbam. XIX gadsimta beigās dzīvoja Šleiberhavā (mūsdienās Šklarska Poremba). Pirmā pasaules kara laikā - pacifists. 1901. gadā nopirka māju pie Jeleņa Guras, kur 1946. gadā mira, kad Silēzija pēc Otrā pasaules kara jau bija Polijas teritorijā. Apglabāts Hidenzē salā Baltijas jūrā.
Nepilna bibliogrāfija
Lugas:
Vor Sonnenaufgang, 1889
Die Weber, 1892 - "Audēji" (1984. gadā izdota latviski)
Der Biberpelz, 1893 - "Bebrādas kažoks" (1984. gadā izdota latviski)
Hanneles Himmelfahrt, 1893 - "Hannele" (Raiņa un Aspazijas tulkojums)
Florian Geyer, 1896
Elga, 1896 - "Elga" (1984. gadā izdota latviski)
Die versunkene Glocke, 1896 - "Nogrimušais zvans" (Raiņa un Aspazijas tulkojums)
Fuhrmann Henschel, 1898 - "Ormanis Henšelis" (1984. gadā izdota latviski)
Michael Kramer, 1900
Der rote Hahn, 1901
Der arme Heinrich, 1902
Rose Bernd, 1903 - "Roze Bernda" (1984. gadā izdota latviski)