Guberņa

Guberņa (krievu: губе́рния; no latīņu: gubernator --> sengrieķu: κυβερνήτης) bija administratīvā iedalījuma vienība Krievijā no 1708. līdz 1929. gadam. Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas tika īslaicīgi lietotas arī dažās no Krievijas uz laiku vai pavisam atdalījušās teritorijās.

Vēsture

1708 — 1719

Līdz 1708. gadam Krievijas caristes teritorija bija sadalītas dažāda statusa apriņķos. Pirmā un sešus gadus vienīgā guberņa tika izveidota 1702. gadā Zviedrijai atkarotajā Ingrijā.^[1] 1708. gada decembrī izveidojot 8 guberņas ar sākotnēji diezgan nosacītām robežām, apriņķi tika atcelti.^[2]

1708. gada guberņas: 1 — Maskavas, 2 — Ingermanlandes, 3 — Arhangelgorodas, 4 — Kijevas, 5 — Smoļenskas, 6 — Kazaņas, 7 — Azovas, 8 — Sibīrijas.^[3]

Sekojošajos gados notika eksperimenti ar guberņu sīkāku sadalīšanu, piemēram, 1710. gadā fiskālu apsvērumu dēļ tika ieviestas daļas krievu: доля,^[1] katra no kurām maksāja nodokļus no ap 5000 sētām. Ingermanlandes guberņa mainīja nosaukumu uz Sanktpēterburgas guberņu.

1713.—1714. gados no rietumos iekarotajām zemēm tika izveidota Rīgas guberņa, sadalot starp to un Maskavas guberņu Smoļenskas guberņu (atjaunota 1726. gadā),^[2] kā arī izdalot no Kazaņas Ņižņijnovgorodas guberņu. 1717. gadā Ņižņijnovgorodas guberņu likvidēja, bet no Kazaņas guberņas atdalīja Astrahaņas guberņu.

1719 — 1775

1719. gadā guberņas tika sīkāk iedalītas provincēs, tās, savukārt, distriktos (rajonos). Guberņu vadīja gubernators vai ģenerālgubernators, provinci — vojevoda, bet distriktu — komisārs. Guberņas kļuva par faktiski kara apgabaliem un province skaitījās pirmā (augstākā) administratīvā iedalījuma vienība. Provinču vojevodas bija pakļauti gubernatoriem tikai militārajos jautājumos, bet citās lietās atskaitījās Senātam. Tika atjaunota Ņižņijnovgorodas guberņa, ziemeļu Igaunijā izveidota Rēveles guberņa. 1725. gadā Katrīna I atjaunoja Ņižņijnovgorodas guberņu, bet 1726. gadā atdalīja no Rīgas guberņas krievu zemes, atjaunojot Smoļenskas guberņu.

1727. gadā distriktus aizvietoja ar apriņķiem. Turpmākajā periodā tika veidotas jaunas guberņas iekarotajās zemēs vai sadalot vecās,^[2] un uz 1775. gadu Krievijā bija 23 guberņas, 62 provinces un 276 apriņķi (neiekļaujot neskaidro apriņķu skaitu nesen iekarotajā Jaunkrievijas provincē dienvidu Ukrainā).

1775 — 1796

1775. gadā Katrīna II izdeva rīkojumu par administratīvo reformu, kura tika realizēta nākamajos 10 gados. Jaunais guberņu jeb, kā tās parasti tika nosauktas, vietvaldību (krievu: наместничество) tīkls vadījās pēc tā, lai guberņā jeb vietvaldībā parasti būtu ap 300 — 400 tūkstošu iedzīvotāju, apriņķos pa 20 — 30 tūkstošiem.^[1] Provinces tika likvidētas, lielākās vietvaldības iedalītas apgabalos. Pēc reformas 1785. gadā Krievija bija iedalītā 38 vietvaldībās, 3 guberņās un Taurijas apgabalā ar vietvaldības tiesībām, kā arī Donas kazaku autonomijā. Imperatore personiski iecēla ģenerālgubernatorus, kuriem bija pilnīga vara katram pār vairākām vietvaldībām.^[4]

Līdz 1796. gadam jaunas administratīvās vienības radās galvenokārt turpmāku iekarojumu ceļā un 1796. gadā Krievijas impērija sastāvēja no 48 vietvaldībām, 2 guberņām, 1 apgabala ar vietvaldības tiesībām, kā arī Donas un Melnās jūras kazaku zemēm.

1796 — 1801

1796. gadā Pāvels I vietvaldības pārvērta par guberņām. Guberņu skaits tika samazināts līdz 42, citas tām līdzvērtīgas administratīvas vienības un apriņķi tika likvidēti.^[2]

1801 — 1917

1801.—1802. gadā Aleksandrs I atjaunoja vairumu sava priekšteča likvidēto guberņu, kā arī apriņķu tīklu.

Sekojošajos gadu desmitos tika piedāvāti un veikti dažādi eksperimenti, kuri vai nu tika drīz atcelti, vai bija nenozīmīgi.^[1] Pamazām pieauga gubernatoru vara uz vietām, ģenerālgubernatoru institūtu vairumā reģionu atcēla 1837. gadā. Ģenerālgubernatori tika saglabāti tika pierobežas guberņās un guberņās ar īpašu nozīmi.^[4]

19. gadsimta otrajā pusē pierobežas rajonos sāka veidot apgabalus, kuri faktiski pārņēma guberņu funkcijas.^[2] 1860.—1870. gados ar dzimtbūšanas atcelšanu un pilsonisku reformu ieviešanu guberņās un tām pakļautajās zemākajās administratīvajās vienībās paaugstinājās vietējo vēlēto orgānu nozīme, gubernatoriem tika atņemta tiesu vara,^[1] apriņķi pašpārvaldes ērtību dēļ tika iedalīti pagastos,^[2] taču 1890. gadu reakcijas uzplūdu laikā pastiprinājās šķiriskā sadalījuma nozīme varas orgānos un muižniecības pārstāvju tiesības, samazinot zemāko slāņu (īpaši zemnieku) vietējās pašpārvaldes iespējas, kas vēlāk noveda pie masu nemieriem 1905. gadā. Par atbildi uz tiem guberņu līmenī tika vēl vairāk pastiprināta muižniecības loma.

1917 — 1929

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība atstāja spēkā iepriekšējo guberņu sadalījumu, tikai nozīmējot gubernatoru vietā guberņu komisārus (un kā apriņķu vadītājus — apriņķu komisārus), vairums no kuriem tomēr pārstāvēja muižniecību. Sekojošā Oktobra revolūcija revolucionāru — lielinieku kontrolētajās teritorijās sākumā saglabāja veco iedalījumu, taču aizvietoja visu vadošo aparātu ar sev uzticīgiem cilvēkiem. Daļa teritorijas atgāja jaunizveidotajām vai atjaunotajām valstīm rietumu pierobežā. 1917.—1923. gados tika aktīvi veidotas jaunas guberņas, sadalot vecās, bieži vien pēc aptuvena etnisko robežu principa.^[2] 1923. gadā PSRS valdība izstrādāja jauna valsts administratīvi teritoriālā dalījuma plānu, kurš tika pabeigts 1929. gadā. Vecais guberņu dalījums tika aizvietots ar padomju un autonomajām republikām, apgabaliem un novadiem, sīkākā iedalījumā apriņķos (dažās vietās), rajonos un ciema padomēs.

Latvijas teritorijā guberņas tika likvidētas Pirmā pasaules kara laikā.^[5]