Harāms
|
Harāms (arābu: حَرَام ḥarām) ir arābu valodas vārds islāmā, kas tiek lietots ar nozīmi grēcīgs. Islāma tiesību skolā harāms ir jebkura rīcība, ko aizliedz Allāhs.
Harāms ir piektais Korāna un Sunnas morālā kodeksa (ahkām) līmenis, kas atbilst vislielākajam aizliegumam:
- važibs — obligāti darāms,
- mustahabs — ieteikts,
- muharams — neitrāls,
- makruhs — nosodāms,
- harāms — grēkpilns.
Tas, kas tiek uzskatīts par harāmu, ir aizliegts, neskatoties uz to, vai tas tika veikts labu un cēlu nodomu dēļ.[1] Tāpat arī viss, kas tika veikts, lai varētu īstenot aizliegto lietu, arī tiek uzskatīts par harāmu. Persona, kas nav to veikusi, bet kas ir materiāli vai morāli atbalstījusi aizliegtās lietas, arī tiek uzskatīta par harāma veicēju.[2]
Korānā harāms tiek saistīts ar:
- darbībām (piemēram, slepkavību, pirmslaulību seksu vai tetovējuma taisīšanu),
- politikām (piemēram, ribu — peļņa no augļošanas vai aizdevuma),
- objektiem (piemēram, Hārama mošeju un Nebevi mošeju),
- ēdieniem un dzērieniem (piemēram, bekonu un alkoholu),
- pienākumu nepildīšanu (piemēram, atteikšanos no salāha).
Dažas atļautās darbības, objekti un dzērieni pie atsevišķiem apstākļiem var kļūt par harāmu (piemēram, ramadana laikā ēstie ēdieni un dzērieni, govis un mājlopi, kas nav nokauti pēc Islāma likumiem un Allāha vārdā).