Šis raksts ir par administratīvo vienību Latvijā no 2021. gadā. Par iepriekšējo administratīvo vienību ar tādu pašu nosaukumu skatīt rakstu Jēkabpils novads (2009—2021).
Novada austrumdaļā atrodas Vidusdaugavas zemiene, dienvidaustrumos Aknīstes pacēlums, rietumos Sēlijas valnis (Ormaņu kalns 167 m, Taborkalns 139 m). Augsnes — velēnu, podzolētās un purvu. Meži 1982. gadā aizņēma ap 40% no teritorijas. Derīgie izrakteņi — grants (Elkšņi, Spārniņi), māls (Auzāni, Skanstenieki), dolomīts (Birži, Brodi), kūdra (Baraukas, Nomaļu, Stridas purvi).[3]
Vidējā temperatūra: -6 — -6,5 ° C janvārī, + 17 — 17,5 ° C jūlijā. Nokrišņu daudzums 600—650 mm gadā.[3]
Novada teritorija apdzīvota kopš 9. gadu tūkstoša p.m.ē.[3] 1. gadu tūkstotī p.m.ē, nocietinātas apmetnes bija Asotē, Dignājā, Sēlpilī. Mūsu ēras sākumā novadu apdzīvoja latgaļi un sēļi, cauri tam gāja svarīgais Daugavas ūdensceļš un vietējie tirdzniecības ceļi. 13. gadsimtā Sēlpils un Asote kļuva par krustnešu uzbrukumu mērķiem jau pirmajās desmitgadēs. 1250. gados Sēlijas daļa bija pakļauta. Pēc Livonijas sabrukuma 1560. gados Daugavas kreisā krasta zemes ieguva Kurzemes un Zemgales hercogiste, labais krasts nonāca Polijas pārvaldē, tā ziemeļdaļa kopš 1620. gadiem piederēja Zviedrijai. 18. gadsimtā novada teritorija pārgāja Krievijas Impērijas kontrolē.