Laktoze
| Laktoze | |
|---|---|
 Laktozes trīsdimensiju struktūrformula  Laktozes molekulas modelis | |
| Citi nosaukumi | piena cukurs |
| Ķīmiskā formula | C12H22O11 |
| Molmasa | 342,30 g/mol |
| Blīvums | 1525 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 202,8 °C |
| Viršanas temperatūra | 668,9 °C[1] |
| Šķīdība ūdenī | 18,9049 g uz 100 ml (25 °C) |
Laktoze (no latīņu: lactis — 'piens', C12H22O11, piena cukurs) ir disaharīdu grupai piederošs ogļhidrāts, kas atrodams pienā (2~8% no svara) un dažādos piena produktos. Laktozes molekulu veido glikozes un galaktozes molekulu atlikumi.
Vēsture
Laktozi pienā pirmoreiz 1619. gadā atklāja Fabrīcio Bertoleti, tomēr vien 1780. gadā Kārlis Vilhelms Šēle pierādīja tās piederību cukuriem.[2]
Izmantošana
Laktozi izmanto farmaceitiskajā rūpniecībā kā tablešu pildvielu. To lieto arī mikrobioloģiskajām barotnēm un laktulozes iegūšanai.
Laktozes nepanesība
Laktozes nepanesība ir sindroms, kam raksturīgs daļējs vai pilnīgs laktozes šķeļošā fermenta — laktāzes — trūkums zarnās. Zarnās nesašķeltā un neuzsūktā laktoze nokļūst resnajā zarnā, kur baktērijas to sadala pienskābē, etiķskābē, oglekļa dioksīdā un ūdeņradī, izraisot caureju.[3]
Atsauces
- ↑ Lactose Ph Eur, anhydrous Arhivēts 2011. gada 16. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski). Sigma-Aldrich.
- ↑ Linko, P. «Lactose and Lactitol». In Birch, G.G. & Parker, K.J. Nutritive Sweeteners. London & New Jersey : Applied Science Publishers, 1982. 109—132. lpp. ISBN 0-85334-997-5.
- ↑ Zigurds Zariņš, Lolita Neimane, Edgars Bodnieks. Uztura mācība (6. pārstrādātais un papildinātais izd.). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 117.—118. lpp. ISBN 978-9984-45-932-5.
|