Mao Dzeduns

Mao Dzeduns 毛泽东
Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas priekšsēdētājs
Amatā 1943. gada 20. marts — 1976. gada 9. septembris
Priekštecis	Džans Veņtiaņs (kā partijas ģenerālsekretārs)
Pēctecis	Hua Guofens
Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētājs (prezidents)
Amatā 1954. gada 27. septembris — 1959. gada 27. aprīlis
Premjerministrs	Džou Eņlajs
Priekštecis	amats tika izveidots
Pēctecis	Liu Šaocji
Dzimšanas dati	1893. gada 26. decembrī Šaošaņa, Hunaņa, Ķīna
Miršanas dati	1976. gada 9. septembrī (82 gadu vecumā) Pekina, Ķīna
Tautība	haņs
Politiskā partija	Ķīnas Komunistiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e)	Luo Isju (1907–1910) Jana Kaihui (1920–1930) He Dzidžeņa (1930–1937) Dzjana Cjina (1939–1976)

Mao Dzeduns^[1] (ķīniešu: 毛澤東, piņjiņs: Máo Zédōng, izrunā: [mɑ̌ʊ tsɤ̌tʊ́ŋ]; dzimis 1893. gada 26. decembrī, miris 1976. gada 9. septembrī) bija Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs, Ķīnas Tautas Republikas izveidotājs un vadītājs no 1949. gada līdz savai nāvei 1976. gadā.

Mao Dzeduna izveidoto komunistiskās doktrīnas politisko kustību sauc par maoismu.

Mao Dzeduns dzimis Šaošaņas ciematā Hunaņas provincē. Viņš bija nabadzīga zemnieka dēls. Astoņu gadu vecumā sāka mācīties ciemata skolā, bet trīspadsmit gadu vecumā bija spiests pārtraukt mācības, lai palīdzētu vecākiem saimniecībā. Vēlāk viņš turpināja mācīties Čanšā, Hunaņas provinces administratīvajā centrā. 1911. gadā pievienojās revolucionāru armijai, kas vērsās pret Cjinu dinastijas valdniekiem. 1912. gadā pavasarī, kad beidzās karš un tika proklamēta Ķīnas Republika, Mao Dzeduns pameta armiju un atgriezās mācīties. 1918. gadā viņš devās uz Pekinu. Tur iestājās Pekinas Universitātē un ieguva universitātes bibliotekāra palīga amatu.

1921. gadā Mao iestājās Ķīnas Komunistiskajā partijā (ĶKP) un piedalījās tās pirmajā kongresā, bet otrajā kongresā tika ievēlēts par ĶKP Centrālkomitejas locekli.

Pēc vairāk nekā 20 gadus ilgušā Ķīnas pilsoņu kara, 1949. gada 1. oktobrī Pekinā Mao pasludināja Ķīnas Tautas Republiku. Lai sasniegtu savus mērķus, Mao vairākas reizes organizēja kampaņas, kuras gan parasti beidzās ar katastrofāliem rezultātiem. Lielais lēciens uz priekšu beidzās ar badu, no kā mira apmēram 30 miljoni cilvēku, savukārt Kultūras Revolūcija ar gandrīz pilnīgu Ķīnas tradicionālās kultūras sagrāvi.

Miris 1976. gada 9. septembrī 82 gadu vecumā no sirdslēkmes pēc ilgstošas veselības pasliktināšanās. Mao nāve iezīmēja nozīmīgas pārmaiņas Ķīnā, jo drīz pēc viņa aiziešanas valsts vadībā sākās politiskās reformas un atvēršanās pasaulei, kas galu galā noveda pie ekonomiskās modernizācijas.

Pamatraksts: Maoisms

Mao uzskatīja, ka Ķīnā proletariāts nav galvenais revolucionārais spēks, jo lielākā daļa iedzīvotāju bija zemnieki. Viņš koncentrējās uz revolucionārās kustības organizēšanu laukos, nevis rūpniecības centros, kā to ierosināja klasiskā marksisma teorija.

Mao uzskatīja, ka revolūcija nevar apstāties ar buržuāziskās valdības gāšanu. Lai saglabātu revolucionāro garu un izvairītos no stagnācijas, nepieciešamas nepārtrauktas reformas un cīņa pret "kontrrevolucionāriem elementiem". Šī ideja izpaudās, piemēram, Lielajā proletariāta kultūras revolūcijā (1966–1976).

Mao ticēja, ka masu iesaiste politiskajā procesā ir būtiska. Viņš uzskatīja, ka cilvēki jāizglīto un jāiedvesmo kļūt par aktīviem sabiedrības pārveidotājiem.

Mao uzskati un to īstenošana praksē ir radījuši pretrunīgas sekas. Daudzi viņa politikas rezultāti, piemēram, Lielais lēciens uz priekšu (1958–1962) un Kultūras revolūcija, noveda pie ekonomiskām un sociālām katastrofām, tostarp milzīgām bada sekām un miljoniem cilvēku bojāejas.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mao Dzeduns