Marsels Prusts
- Šis raksts ir par rakstnieku. Par citām jēdziena Prusts nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Valentēns Luijs Žoržs Ežēns Marsels Prusts (franču: Valentin Louis Georges Eugène Marcel Proust, dzimis 1871. gada 10. jūlijā, miris 1922. gada 18. novembrī) bija franču rakstnieks, romānu cikla "Zudušo laiku meklējot" (À la recherche du temps perdu) autors.
Dzīvesgājums
Dzimis 1871. gadā netālu no Parīzes medicīnas profesora Adriāna Prusta un turīga ebreju izcelsmes biržas māklera meitas Žannas Veilas ģimenē. Bērnībā Prusts bija intelektuāli attīstīts, bet slimoja ar astmu. Pabeidzis mācības Kondersjē licejā, Prusts studēja Sorbonnas Universitātes juridiskajā fakultātē, bet par galveno viņa nodarbošanos jau tolaik kļuva literatūra, izstāžu, koncertu apmeklējumi, kā arī iesaistīšanās augstākās sabiedrības salonu dzīvē Senžermēnas priekšpilsētā.
Kopš 1870. gadiem ar vērienīgu cīņu pret akadēmismu uzstājas jauna mākslas forma - impresionisms, kura ietekme vērojama ne tikai glezniecībā, tēlniecībā, bet arī mūzikā un literatūrā. Lai arī Prusta jaunības gados impresionistu grupa bija jau izjukusi, tomēr impresionisti bija atstājuši mantojumā jaunajām gleznotāju paaudzēm savu krāsas un gaismas izpratni, nepārtrauktus jaunu formu un stila meklējumus. Un šī garīgās radošās aktivitātes atmosfēra izpaudās arī filozofijā. 1889. gadā iznāca pirmais Anrī Bergsona darbs "Vēstījums par apziņas tiešajiem datiem", bet 1897. gada iznāca "Atmiņa un matērija". Tie ir darbi, kuriem bija milzīga loma Marsela Prusta kā mākslinieka tapšanā, viņa stila un izpratnes par mākslu - kā vienīgās patiesās realitātes - veidošanā.
Pirmā publikācija Prustam bija 1886. gadā — kad viņam bija tikai piecpadsmit gadi. 1896. gadā iznāca pirmais nopietnais prozas krājums "Izpriecas un dienas" (Les plaisirs et les jours). Anatols Franss priekšvārdā rakstīja, ka Prusts ir vērīgs portretētājs un tuvs tā laika Eiropas dekadences tendencēm. Viņš spējot atainot siltumnīcas atmosfēru, kas valda aristokrātiskajos salonos, paust slimīgu skaistumu un elegantas ciešanas.
1900. gadā viņš sāka vadīt augstāko aprindu hronikas nodaļu Parīzes laikrakstā Figaro, kur arī publicēja literāri kritiskas esejas. 1904. gadā viņš pievērsās tulkojumiem, sagatavojot publicēšanai prerafaelītu teorētiķa Džona Raskina darbus estētikā. 8 gadus Prusts veltīja savam pirmajam romānam "Žaks Santeijs" (Jean Santeuil ), kas tā arī palika nepabeigts un publicēts tikai 1954. gadā. Tajā atrodamas "Zudušo laiku meklējot" raksturīgās tēmas un tendence autobiogrāfisko materiālu pastarpināt mākslas tēlos. Pēc abu vecāku nāves, pasliktinoties veselības stāvoklim, viņš dzīvoja pilnīgā vientulībā un pilnīgi pievērsās literatūrai.
1919. gadā klajā nāca rakstu krājums "Atdarinājumi un sajaukumi", kurš sastāvēja no ļoti veiksmīgiem atdarinājumiem, stilizācijām un parodijām par tā laika un mazliet agrāk dzīvojušu autoru (Gonkūri, Balzaks, Flobērs u.c.) darbiem. Vēl jāpiemin eseja "Pret Sentbēvu" (Contre Saint-Beuve), ko Prusts bija sācis rakstīt 1908. gadā. Tajā viņš ir mēģinājis definēt literatūras un tās uzdevumu izpratni, kritiski vēršoties pret literatūras teorētiķa Sentbēva pieeju. Prusts iestājās par dzīves un literatūras nošķiršanu: autora darbs nav reducējams uz tā ārējā cilvēka aprakstu. Tāpat viņš akcentēja principiālo patvaļīgās atmiņas ietekmi uz iztēli.
Galvenais Prusta darbs ir septiņu romānu cikls "Zudušo laiku meklējot", kas publicēts no 1913. līdz 1927. gadam:
- Svana pusē (Du côté de chez Swann, 1913)
- Ziedošu jaunavu pavēnī (À l'ombre des jeunes filles en fleur, 1919)
- Germantu lokā (Le côté de Guermantes, 1920)
- Sodoma un Gomora (Sodome et Gomorrhe, 1921)
- Ieslodzītā (La prisonnière, 1924)
- Bēgle (Albertine disparue, oriģinālā La fugitive, 1925)
- Atrastais laiks (Le temps retrouvé, 1927)
Pirmajai grāmatai nebija panākumu ne pie kritiķiem, ne pie lasītājiem. Slavens Prusts kļuva pēc otrās grāmatas iznākšanas jau pēc Pirmā pasaules kara — 1919. gadā. Par šo grāmatu rakstnieks saņēma arī Gonkūra prēmiju.
Romānu darbība aptver laiku no 1870. gada līdz Pirmā pasaules kara beigām. Notikumi un raksturi tēloti caur stāstītāja (it kā autora dubultnieka) subjektīvo atmiņu prizmu. Varoņa (stāstītāja) iekšējās dzīves atklāsmē pirmo reizi franču prozā izmantota t. s. apziņas plūsmas metode; vēstījumā apvienoti dažādu literatūras virzienu (impresionisma, romantisma, klasicisma, reālisma) mākslinieciskā tēlojuma paņēmieni. Visa cikla galvenais vadmotīvs ir zudušā un iegūtā laika tēma, kas izpaužas visas romāna daļās.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Marsels Prusts.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Marsels Prusts "Zudušo laiku meklējot" fragments Arhivēts 2008. gada 18. februārī, Wayback Machine vietnē.
- Marsels Prusts "Ziedošu jaunavu pavēnī" fragments Arhivēts 2010. gada 16. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
|