Mohammads Rezā Pehlevī

Mohammads Rezā Pehlevī
Irānas šahs
Amatā 1941. gada 26. septembris — 1979. gada 11. februāris
Priekštecis	Rezā šahs Pehlevī
Pēctecis	Irānas Pagaidu valdība
Dzimšanas dati	1919. gada 26. oktobrī
Miršanas dati	1980. gada 27. jūlijā (60 gadu vecumā)
Dinastija	Pehlevī dinastija
Tēvs	Rezā šahs Pehlevī
Reliģija	Šiītu islāms
Paraksts

Mohammads Rezā šahs Pehlevī (persiešu: محمد رضا شاه پهلوی; dzimis 1919. gada 26. oktobrī, miris 1980. gada 27. jūlijā) bija Irānas šahs no 1941. līdz 1979. gadam. Viņš bija otrais un pēdējais Pehlevī dinastijas valdnieks. Kāpa tronī Otrā pasaules kara laikā, pēc tam kad Rezā šahs Pehlevī bija spiests pamest valsti pēc Lielbritānijas un PSRS iebrukuma. Irānas Islāma revolūcijas laikā bēga no valsts un mira trimdā.

Varas pirmsākumi

Pirmos piecus jaunā šaha varas gadus Irāna atradās padomju un britu okupācijas varā. ASV izmantoja Irānu kā tranzīta koridoru militārajām piegādēm PSRS. 1943. gada septembrī Irāna formāli pieteica karu nacistiskajai Vācijai un novembrī lielvaru vadītāji tikās Teherānas konferencē. Okupācijas laiks irāņiem bija grūts, tiem nācās pārciest badu un tīfa epidēmiju. Atjaunojoties konstitucionālajai monarhijai, aktivizējās partijas, aktīvākā no kurām bija komunistu Tudeh.

Līdz 1946. gada martam ASV un britu karaspēks pameta Irānu, kamēr PSRS armija aiziet kavējās. Ar padomju atbalstu azerbaidžāņu un kurdu apdzīvotajās zemēs pasludināja autonomu republiku izveidošanu. Tikai pēc ANO Drošības padomes diskusijām, 1946. gada 24. martā PSRS informēja Irānu, ka sāks karaspēka izvešanu. Valstis vienojās, ka PSRS neiejauksies Irānas iekšējās lietās un apmaiņā saņems naftas koncesijas līgumu uz 50 gadiem. Taču pēc karaspēka izvešanas medžliss nobalsoja pret šo līgumu. 1946. gada 10. decembrī pēc premjerminstra lēmuma uzsāka kampaņu pret abām separātistu republikām. Šahs, kā armijas virspavēlnieks, piedalījās nežēlīgajā kampaņā un guva lielāko daļu atzinības par panākumiem. Medžlisā izveidojās deputātu grupa "Nacionāla fronte" Mosadeka vadībā, kas pieņēma likumu par turpmāku naftas koncesiju izbeigšanu un nepieciešamību Irānai pašai pārņemt naftas apstrādi. 1947. gadā Irāna sāka saņemt ASV militāro palīdzību armijas nostiprināšanā. 1949. gada februāra atentāta mēģinājumā pret šahu vainoja Tudeh, kuru aizliedza.

Konstitucionālajā monarhijā līdz 1953. gadam politiskā vara piederēja parlamentam un premjerministriem, jaunajam šaham vairāk laika pavadot sportojot un izklaidējoties.

Mosadeks

Nākamo krīzi radīja valdības un parlamenta mēģinājums panākt jaunu līgumu ar britu naftas kompāniju. Šis jautājums bija viens no galvenajiem 1949. gada medžlisa vēlēšanu kampaņā. Parlamenta komisija Mosadeka vadībā sāka sarunas ar britiem. 1951. gada februārī medžliss noraidīja britu piedāvājumu peļņu dalīt uz pusēm. Martā atentātā nogalināja premjerministru, un 15. martā medžliss nobalsoja par britu naftas pārstrādes rūpnīcu nacionalizāciju. Britu speciālisti pameta Irānu, un naftas ieguve gandrīz pilnībā apstājās. Aprīlī šahs pakļāvās medžlisa spiedienam, un par premjeru iecēla Mosadeku, kurš drīz sāka nostiprināt savu autoritāti, 1952. gada 16. jūlijā mēģinot iecelt Kara ministru, kuru šahs noraidīja. Mosadeks atkāpās no amata, bet pēc piecām demonstrāciju un grautiņu dienām 21. jūlijā šahs Mosadeku atkal iecēla par premjeru. Mosadeks pats uzņēmās Kara ministrijas vadību, samazinot armijas budžetu par 15% un samazinot virsnieku skaitu. Medžliss Mosadekam augustā piešķīra ārkārtas pilnvaras uz sešiem mēnešiem, kas tam ļāva īstenot virkni reformu. Šahs pameta galvaspilsētu, uzturoties rezidencē pie Kaspijas jūras. 1953. gada 3. augustā, pēc atbalsta zaudēšanas medžlisā, Mosadeks pasludināja medžlisu par atlaistu. 16. augustā šahs mēģināja atbrīvot Mosadeku no amata un par premjeru iecelt ģenerāli Zahedi, taču pēc Mosadeka pretestības bija spiests pats nākamajā dienā bēgt no valsts. Ar CIP atbalstu 1953. gada 19. augustā pūlis un šaham lojālā armijas daļa gāza Mosadeku, īstenojot 1953. gada apvērsumu. 23. augustā šahs atgriezās Irānā. Mosadekam piesprieda trīs gadus ieslodzījumā, ko nomainīja ar mājas arestu, kurā viņš palika līdz nāvei 1967. gadā. Liberāļus un komunistus drīz arestēja un likvidēja armija un vēlāk pret tiem vērsās jaunizveidotā slepenpolicija SAVAK.^[1]

Varas nostiprināšana

ASV Zahedi valdībai piešķīra 45 miljonu USD aizdevumu, 1953. gada decembrī Irāna atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Lielbritāniju un 1954. gadā noslēdza jaunu naftas līgumu. 1955. gada oktobrī Irāna pievienojās CENTO aliansei un 1959. gada martā noslēdza aizsardzības sadarbības līgumu ar ASV.

Valstī pastāvēja vairāki ietekmes centri - valdošā politiskā grupa ap šahu, armijas vadība, lielie zemes īpašnieki, tirgoņi un šiītu garīdzniecība. Gados pēc Mosadeka gāšanas šahs diezgan ātri panāca kontroli pār valdību un ministriem, kas turpināja strauju modernizācijas un vesternizācijas kursu. 1954. un 1956. gada medžlisa vēlēšanas notika valdības kontrolē, šahs turpmāk iecēla sev paklausīgus premjerministrus. 1957. gadā atcēla 1953. gadā ieviesto ārkārtas stāvokli, un šahs pavēlēja izveidot divas oficiālas partijas, kas sacenstos par varu.

1958. gadā šķīra šaha otro laulību, un pēc neveiksmēm ar vairākām Eiropas princesēm 1959. gada 21. oktobrī viņš apprecēja savu trešo sievu, irānieti Faru Dibu, kas 1960. gada 31. oktobrī dzemdēja troņmantinieku Rezā.

Ar ASV politisko un finansiālo atbalstu šahs pakāpeniski nostiprināja savu personīgo varu. Līdz 1971. gadam Irāna no ASV saņēma ieročus 1,4 miljardu USD vērtībā. Viņam palīdzēja arī tas, ka pēc 1954. gada septembrī noslēgtās vienošanās ar britu un amerikāņu kontrolēto naftas kompāniju Irāna saņēma 50% no naftas ienākumiem. Naftas ienākumu peļņa turpmāk pieauga par vairākiem simtiem miljoniem dolāru katru gadu. Valdošā pāra aizvien dārgākais dzīvesveids saasināja attiecības ar konservatīvo šiītu garīdzniecību, kas bija atbalstījusi šahu pret Mosadeku. Garīdznieki arī vēlējās bahāistu tiesību ierobežošanu, ko šahs pieļāva, 1955. gadā izraisot grautiņus, kurus nācās apspiest armijai.

20. medžlisa vēlēšanas 1960. gada pavasarī izraisīja jaunu politisko krīzi. Jau dažus gadus iepriekš Irānā bija ieviesta divpartiju sistēma, ko veidoja Nacionālā partija un Tautas partija. Vēlēšanās ļāva piedalīties arī virknei neatkarīgo deputātu. Publiskotie vēlēšanu rezultāti demonstrēja, ka šaha valdība tos turpina viltot. Skandāls bija tik liels, ka vēlēšanas nācās atkārtot vēl lielākā režīma kontrolē, un medžliss sanāca 1961. gada februārī. Politisko nestabilitāti pastiprināja ekonomikas problēmas, kas pakāpeniski sākās pēc 1954. gada, kad valdība sāka aizvien vairāk aizņemties ārzemēs un palielināt deficītu. Šaha režīms atslābināja politisko kontroli, dodot iespēju rasties jaunām opozīcijas grupām. Ņemot vērā iekšpolitisko situāciju un Kenedija administrācijas spiedienu, šahs par premjeru iecēla Ali Amini. Jaunā valdība 1961. gadā ierosināja plašu reformu programmu, ierosināja veikt zemes reformu un sāka cīņu pret korupciju armijā un valsts pārvaldē.^[2] Amini ekonomiskās reformas un budžeta izdevumu samazinājums pastiprināja recesiju un bezdarbu, izraisot šaha, armijas, uzņēmēju un politiķu neapmierinātību, kas noveda pie Amini atkāpšanās 1962. gada jūlijā.

Baltā revolūcija

Iekšpolitiskā situācija un Kenedija valdības spiediens lika šaham atbalstīt valdības reformu programmu. Pēc tam, kad konservatīvā garīdzniecība bija bloķējusi valdības un šaha mēģinājumus īstenot zemes reformu un piešķirt balsstiesības sievietēm, 1963. gada 9. janvārī viņš publiskoja ideju par referendumu, kurā būtu seši punkti - zemes reforma, mežu un ganību nacionalizācija, valsts rūpnīcu privatizācija, peļņas dalīšana ar strādniekiem, balsstiesības sievietēm un lasītprasmes programma. Apvienojot šos likumus, šahs padarīja neiespējamu kāda individuāla punkta noraidīšanu. Šīs reformas šaha propaganda nosauca par "Balto revolūciju", kas atšķiras no "sarkanās" boļševiku revolūcijas un "melnās" garīdzniecības politikas. Lai arī Baltā revolūcija nesasniedza visus plānotos mērķus, zemes reforma iznīcināja lielos feodālos zemes īpašniekus kā šķiru. Piešķirto zemes gabalu nepietika visiem nabadzīgajiem zemniekiem, kas pastiprināja to emigrāciju uz pilsētām.^[3]

Homeinī

Pretestība šai šaha politikai bija pirmā reize, kad Ruholla Homeinī publiski kritizēja šahu. 5. jūnijā viņu un vēl ap 60 garīdzniekiem arestēja. Teherānā un citās pilsētās sākās nemieri, kurus ātri un asiņaini apspieda armija. Lai glābtu Homeinī no tiesas, šiītu augstākā garīdzniecība pasludināja viņu par lielo ajatollu. Jau pēc mēneša viņu atbrīvoja. 1964. gada 27. oktobrī Homeinī publiski kritizēja likumu, kas ASV kareivjus un speciālistus par noziegumiem Irānā turpmāk vairs nenodeva vietējām tiesām. Homeinī savu atlikušo mūžu kritizēja ASV. 4. novembrī viņu arestēja un deportēja uz Turciju.

Autokrāts

Pēc uzvaras referendumā un opozīcijas dumpja apspiešanas šahs palielināja savu personīgo varu. Nacionālā fronte boikotēja 1963. gada medžlisa vēlēšanas, kurās piedalījās tikai divas oficiālās partijas. Šahu atbalstošo deputātu grupa ar šaha un premjerministra atbalstu izveidoja Jaunās Irānas (Iran Novin) partiju, kas apvienoja dažus simtus augstāko valsts ierēdņu, tehnokrātu un uzņēmēju. Lai samazinātu 300 miljonus USD lielo budžeta deficītu, valdība ieviesa jaunus nodokļus, kurus nācās atcelt 1965. gada janvārī pēc plašiem protestiem.

Pēc tam, kad 1965. gada 21. janvārī islāmistu kaujinieki nogalināja premjerministru, šahs par premjerministru iecēla savu senu draugu Abasu Hoveidu, kurš amatu saglabāja līdz 1977. gadam. Iran Novin uzvarēja 1967. un 1971. gada vēlēšanās, kurās piedalījās vēlētāju mazākums, tā izrādot savu attieksmi pret nedemokrātiskajām vēlēšanām.^[1]

1965. gada 10. aprīlī viens no šaha apsargiem mēģināja viņu nošaut. Pēc šī atgadījuma šaha ģimene pārcēlās no nelielās pils Teherānas centrā uz attālāku pili kalnos pie Teherānas. Turpmāk viņš gandrīz visur pārvietojās tikai ar helikopteru un bieži zem drēbēm nēsāja bruņuvesti. 1967. gada 26. oktobrī šahs beidzot formāli kronējās.

Šaha varas pēdējās desmitgadēs aizvien lielāku uzsvaru lika uz seno Irānas pirmsislāma civilizāciju un varenajām irāņu impērijām. 1971. gada oktobrī viņš ar dārgu un pompozu ceremoniju Persepolē atzīmēja Persijas monarhijas pastāvēšanas 2500 gadus.

Ekonomikas izaugsme

Šahs personīgi kontrolēja Aizsardzības ministriju un armijas budžetu, viņš arī vadīja ārlietas un ekonomiku, personīgi iecēla ministrus, augstākos armijas vadītājus un vēstniekus. Reizi nedēļā viņš vadīja Ekonomikas Augstās padomes sēdes, kurās piedalījās ministri, premjers un centrālās bankas vadītājs. Liela ietekme uz šahu bija viņa dvīņumāsai Ašrafai.^[4]

Šajos gados strauji sāka pieaugt peļņa no naftas pārdošanas. 1964. gadā tie bija 555 miljoni USD, 1969. gadā 958 miljoni USD, 1971. gadā 1,2 miljardi USD, 1974. gadā 5 miljardi USD un 1976. gadā 20 miljardi USD.^[5]

Pēc visu parādu nomaksas Irānas budžetā 1975. gada martā bija 5 miljardu USD pārpalikums. Balstoties uz optimistiskām budžeta prognozēm, šahs sāka iepirkšanas kampaņu. Irāna pasūtīja divus atomreaktorus no Vācijas un vēl divus no Francijas, sāka ātrgaitas dzelzceļa būvniecību un iegādājās trīs Concorde lidmašīnas. Irānas ostas nespēja laicīgi apkalpot simtiem ārvalstu kuģu, kas piegādāja pasūtītās iekārtas un pārtiku. Sākās nekustamo īpašumu cenu burbulis un inflācija. Automašīnu skaita pieaugums izraisīja satiksmes sastrēgumus un gaisa piesārņojumu. Valstī strādāt ieradās vairāki desmiti tūkstoši ārzemju speciālistu un tehniķu, pārsvarā vīrieši, kas lietoja alkoholu un vēlējās iepazīties ar vietējām sievietēm.^[6]

Naftas ienākumi ļāva attīstīt arī citus Irānas industrijas sektorus. Tika būvētas metalurģijas, alumīnija, naftas pārstrādes, minerālmēslu un autobūves rūpnīcas. Laikā no 1965. līdz 1975. gadam ogļu ieguve pieauga no 200 000 līdz 900 000 tonnām gadā, cementa ieguve no 1,41 miljoniem tonnu līdz 4,3 miljoniem tonnu, alus ražošana no 13 miljoniem litru uz 42 miljoniem litru, telefonu ražošana no 0 līdz 186 000, televizoru no 12 000 līdz 31 000, traktoru no 100 līdz 7700. Cēla jaunas slimnīcas un veicināja bērnu imunizāciju, kas ļāva iedzīvotāju skaitam pieaugt no 25,84 miljoniem 1966. gadā līdz 33,49 miljoniem 1976. gadā. Studentu skaits pieauga no 24 885 līdz 154 215. Radikalizēto jauniešu skaits lielā mērā ietekmēja vēlāko Islāma revolūcijas gaitu.^[5]

Šahs apgalvoja, ka viņa industrializācijas programma ļaus Irānai pāris desmitgadēs sasniegt attīstīto Rietumvalstu dzīves līmeni. Viņa grandiozā retorika nesaskanēja ar irāņu lielākās daļas dzīves apstākļiem. Jo vairāk varas koncentrējās šaha rokās, jo vairāk visi viņu personīgi vainoja visās valsts problēmās.

Bruņošanās

1968. gadā Lielbritānija paziņoja, ka līdz 1971. gadam likvidēs savas bāzes Persijas līča reģionā. No ASV viedokļa tas radīja drošības riskus. 1967. gada karā pret Izraēlu sakautās arābu valsts bija saņēmušas atbalstu no PSRS, taču to sakāve deva iespēju nostiprināties ASV atbalstītajām valstīm. 1969. gadā ASV prezidents Niksons publiskoja savu Niksona doktrīnu, ka Vjetnamas karā iestigusī ASV vairs negarantēs drošību pasaulē, bet palīdzēs pret PSRS vērstām valstīm to darīt pašām. ASV sāka veicināt Irānas un Saūda Arābijas bruņošanos, lai tās aizstāvētu ASV politiskās intereses Persijas līča reģionā. Irāna iegādājās karakuģus no Lielbritānijas un būvēja jaunu kara ostu. Taču šaha, kurš pats bieži lidoja ar kara lidmašīnām, lielākā uzmanība bija vērsta uz kara aviāciju. Irāna iegādājās desmitiem ASV ražotos F-5 iznīcinātājus un F-4 PhantomII vieglos bumbvedējus.

1969. gada martā šahs ieradās ASV uz bijušā prezidenta Eizenhauera bērēm, kurās tikās ar Niksonu un vienojās par neierobežotām ASV ieroču piegādēm. 1970. gadā ASV Irānai pārdeva ieročus 103,6 miljonu USD vērtībā, bet 1972. gadā jau 552,7 miljonu vērtībā. Kopumā no 1970. līdz 1977. gadam bruņojuma iegādei šahs iztērēja 12 miljardus USD. Milzīgie bruņojuma tēriņi palielināja valsts parādu un tā apkalpošanas izmaksas, radot bažas par finanšu krīzi.

1971. gada 14. februārī OPEC valstis pēc tikšanās Teherānā paziņoja par strauju naftas cenas kāpumu. Irānas naftas ienākumi tajā gadā pieauga no 1,12 miljardiem USD uz 2,39 miljardiem USD. Šaha ambīcijām parādījās aizvien vairāk naudas. 1971. gada maijā šahs noslēdza līgumu ar Lielbritāniju par 770 Chieftan tanku un citas bruņutehnikas iegādi, kontrakta vērtībai sasniedzot 350 miljonus USD. Tikai revolūcija neļāva īstenot nākamo iepirkumu, ar kuru bija paredzēts iepirkt jau 1450 tankus.^[6]

Ārpolitika

Pēc tam, kad 1965. gadā noslēdza līgumu par tērauda rūpnīcas celtniecību Irānā, apmaiņā uz PSRS nosūtot dabasgāzi, attiecības ar PSRS uzlabojās. Irāna arī iepirka nelielus padomju ieroču apjomus.

Irāna atbalstīja monarhistus Jemenas pilsoņu karā (1962-70) un sākot ar 1971. gadu palīdzēja Omānas sultānam apspiest dumpiniekus. Ņemot vērā Lielbritānijas apņemšanos izvest karaspēku no Persijas līča, Lielbritānija un Irāna panāca vienošanos par teritoriālajiem disputiem. Irāna atzina Bahreinas neatkarību, taču militāri sagrāba pāris mazas salas Hormuza šaurumā. Šī rīcība noveda pie konflikta ar Irāku, ko atrisināja 1975. gadā, vienojoties par robežu Šat-al-arab rajonā, un atbalsta pārtraukšanu Irākas kurdu partizāniem.

Attiecības ar ASV

Niksona administrācija sākotnēji aizstāvēja milzīgos ieroču kontraktus kā labu kompensāciju par naftas iepirkumu izdevumiem, taču pēc 1973. gada naftas krīzes, ASV daudz svarīgāka kļuva naftas cenas pazemināšana, kurai šahs pretojās. Izveidojās noslēgts loks - jo vairāk ieročus ASV pārdeva šaham, jo vairāk naudas viņam vajadzēja, ko tas ieguva, paaugstinot naftas cenas, kas nodarīja kaitējumu ASV ekonomikai.

Forda administrācija atrada izeju no problēmas, vienojoties ar Saūda Arābiju, ka tā palielinās naftas ieguvi un pasaules tirgū piedāvās naftu par zemākām cenām. Tādējādi ASV radīja smagas ekonomiskās problēmas Irānai, kas bija paļāvusies uz augstām cenām. Šaham bija jāveic straujš budžeta izdevumu samazinājums un jāizņemas nauda. Valstī strauji pieauga bezdarbs, kas drīz kļuva par vienu no faktoriem islāma revolūcijā.

Jaunā Kārtera administrācija vēl vairāk izmainīja abu valstu stratēģisko aliansi, uzstājot uz cilvēktiesību ievērošanu un bruņojuma iepirkumu samazināšanu. Kārters priekšvēlēšanu kampaņas laikā asi kritizēja šahu un demokrātijas trūkumu Irānā, tādējādi iedrošinādams pretestību šaham. Sākotnēji Kārters mēģināja panākt, lai šahs liberalizē savu režīmu, tā nodrošinot plašāku tautas masu atbalstu. Šahs atbrīvoja virkni politieslodzīto un samazināja opozīcijas vajāšanu. Kad tas izraisīja opozīcijas aktivitātes pieaugumu un revolūcijas sākšanos, Kārters nesniedza šaham nepieciešamo politisko atbalstu, tā vēl vairāk iedrošinot revolucionārus.

Revolūcija

Pamatraksts: Islāma revolūcija

1975. gadā likvidēja pēdējās divas partijas, no kurām viena oficiāli atbalstīja šahu un otru veidoja režīma sankcionēti opozicionāri. Šo partiju vietā izveidoja vienu Rastakhiz partiju, kas kalpoja kā varas partija. Visus, kas nevēlējās iestāties partijā, uzskatīja par komunistu atbalstītājiem un valsts ienaidniekiem. Ironiski, bet daudzi no partijas veidotājiem pēckara gados bija komunistiskās Tudeh partijas biedri, kas tagad veidoja centralizētu varas partiju. Vienpartijas sistēmas izveidošana signalizēja šaha mērķi pārveidot Irānu no militāras diktatūras par totalitāru valsti.

Sākoties revolūcijai, šahs reaģēja neizlēmīgi, dažreiz apspiežot protestus un ieviešot komandantstundu, citreiz pieļaujot vēl lielāku liberalizāciju. 1978. gada lielāko daļu viņš bija tālu no galvaspilsētas, slepenībā veicot ārstēšanos no vēža, kas viņam bija atklāts jau 1974. gadā. Jo ilgāk revolucionārie nemieri turpinājās, jo mazākas kļuva šaha iespējas apmierināt aizvien radikālākās revolucionāru prasības. Vienlaikus, bez skaidras ASV nostājas, viņš neriskēja pavērst armiju pret tautu un sarīkot slaktiņu.

Revolūciju parasti vaino vairāku iemeslu dēļ - nepārdomātās modernizācijas politisko brīvību ierobežojumiem, šaha iekšpolitikas un ārpolitikas. Revolūcija vērsās pret šaha aizvien autokrātiskāko varu, strauji pieaugošo ekonomisko nevienlīdzību un tradicionālo islāma vērtību noliegšanu. Revolucionāriem pašiem trūka konkrētu mērķu un vienotas programmas. Opozīcijas lielākais vairākums nebija islāmisti. Ietekmīgākās opozīcijas partijas bija komunistiskā Tudeh partija un liberāli centriskā Nacionālā fronte. Reliģiskie līderi sākotnēji tikai veicināja un atbalstīja jau esošos opozīcijas saukļus, kas vēlējās lielāku labklājību visiem iedzīvotājiem. Reliģija izrādījās vienīgais kopsaucējs visām opozīcijas grupām. To izmantoja Homeinī, lai pēc atgriešanās no trimdas īstenotu savu Velayat-e Faqih, islāmiskās valsts izveidošanas ideju. Tikai vairākus mēnešus pēc šaha bēgšanas no valsts, iedzīvotājiem piedāvāja ideju par islāmisku valsti.^[7]

Dažu mēnešu laikā šaha valsts sistēma sagruva pilnībā. To neaizstāvēja ne zemnieki, ne uzņēmēji, ne vidusšķira. Pat moderniem ieročiem apgādātā armija, izņemot dažas epizodes, neizrādīja nekādu pretestību revolūcijai.^[7] Lai arī protesti sākās jau 1978. gada janvārī, tikai novembrī ASV vēstnieks ziņoja Vašingtonai, ka šaha režīms brūk, un valstī sākusies revolūcija. Arī padomju prese tikai 1979. gada janvārī sāka rakstīt par to, ka šaha režīms ir sabrucis.

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mohammads Rezā Pehlevī.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Biogrāfija (angliski)