Pūšļu fuks

Pūšļu fuks Fucus vesiculosus L.
Klasifikācija
Valsts	Hromisti (Chromalveolata)
Tips	Heterokonti (Heterokontophyta)
Klase	Brūnaļģes (Phaeophyceae)
Kārta	Fucales
Dzimta	Fucaceae
Ģints	Fucus
Suga	Pūšļu Fuks (F.vesiculosus)
Pūšļu fuks Vikikrātuvē

Pūšļu fuks jeb pūšļaļģe (latīņu: Fucus vesiculosus) ir daudzgadīga brūnaļģe, kuras augšanas ilgums ir vidēji 4—5 gadi.^[1] Pūšļu fuks ir viena no izplatītākajām un svarīgākajām biotopu veidojošām sugām Baltijas jūrā. Tā veidotais komplekss kalpo neskaitāmam daudzumam citu sugu kā mazuļu šķilšanās vieta, slēptuve un barības vieta.^[2] Tā ir vienīgā daudzgadīgā makroaļģu suga, kas ieceļojusi no Atlantijas okeāna, piemērojusies īpatnējam Baltijas jūras sāļumam (3-30‰).^[3] Pūšļu fuka izplatība Baltijas jūrā ir apdraudēta saistībā ar lielo antropogēno ietekmi.^[4]

Pazīmes

Fucus vesiculosus ir tumši olīvbrūnā krāsā (tā jūras krastā izžūstot, kļūst gandrīz melnā krāsā),^[5] kas ir piestiprinājusies uz akmeņainiem substrātiem, var izaugt līdz 2 m.^[6] Tai ir savdabīga smarža un nepatīkama, bezgaršīga, sāļa garša.^[5] F.vesiculosus ir daudzi morfoloģiski pielāgojumi, kas ir izdevīgi to augšanas nosacījumiem.^[7] Pirmkārt, Fucus vesiculosus lapotnē gar dzīslojumu izveidojušies pūslīši, kuros ir iekšā gaiss, kas spēj noturēt aļģi virs ūdens, pūslīši veidojas vasaras beigās. Otrkārt, tam ir saknei līdzīga struktūra, kas savieno pūšļu fuku uz substrāta. F.vesiculosus nav vadaudu.^[7] Fucus vesiculosus stumbrs zarojas dihotomi-katrā zarošanas vietā stumbrs sadalās divos vienādos stumbros.^[8] Fucus vesiculosus var sajaukt ar Fucus spiralis ar kuru tas ir hibridizēts.^[9]

Izplatība

Pūšļu fuks ir plaši izplatīts Arktikā un auksti mērenajos reģionos. Baltijas jūrā tas ir plaši izplatīts uz cieta substrāta un bieži dominē seklas makroaļģe kopienas.^[10] Pūšļu fuka augšanas apstākļi ir plaši: sākot no plūdmaiņu pakļautiem akmeņainiem krastiem līdz pat purviem. Izplatības areāls plešas gar Atlantijas okeāna austrumu krastiem, sākot no ziemeļu Norvēģijas līdz Marokai, ietverot arī Baltijas jūras un Baltās jūras areālus; kā arī gar Atlantijas okeāna rietumu krastiem, sākot no Kanādas līdz Ziemeļkarolīnai ASV. Norādes, ka F. vesiculosus areāls sniedzas līdz Kanāriju un Azoru salām ir apšaubāmas.^[11]

Bioloģija

Pūšļu fuks ir divmāju augs,^[12] tam ir vīrišķie un sievišķie dzinumi. Tie vairojas, izlaižot ūdenī olšūnas un spermatozoīdus (anterozoīdus), un tas notiek tikai pilnmēness jauna mēness naktīs.^[13] Fucus ir diplonti, raksturīga oogāmija, vīrišķais un sievišķais gametofīts ir ārēji līdzīgs,uz kuriem daivu galos attīstās receptakuli.^[14] Pūšļu fukam Baltijas jūras areālā ir divi vairošanās periodi: vasaras sākums (maijs-jūnijs) un rudens (septembris-novembris).^[15]

Ekoloģija

Pūšļu fuks aug vidēji 1 līdz 6 metru dziļumā uz cietas, akmeņainas pamatnes. Labos caurredzamības apstākļos šī aļģe var augt līdz 15 m dziļumam.^[8] Ziemeļjūrā pūšļu fuka vidējais dzīves ilgums ir trīs gadi, aizsargājamās teritorijās tas var maksimāli izdzīvot četrus līdz piecus gadus, savukārt Baltijas jūrā pūšļu fuka dzīves ilgums ir lielākas, reprodukcijas ilgums 4—5 gadi, daži indivīdi var izdzīvot aizsargājamās teritorijās pat 20 gadus.^[12] Pūšļu fuka audzes dod patvērumu lielam skaitam dažādu sīku organismu. Sugu daudzveidības ziņā tās ir visbagātākāsbiotopi Baltijas jūrā. Tajās sastopamas 30 bezmugurkaulnieku un 10 aļģu sugas.^[13] F.vesiculosus nodrošina patvērumu tādiem organismiem kā Spirobis spirobis, zālēdājiem izopodiem, kā arī gliemežiem, piemēram, Littorina obtusata.^[16] Pētījumā par Rīgas līci atklāj, ka zems sāļums ,viļņu darbība, barības vielu koncentrācija, ūdens caurredzamība un bezmugurkaulnieku-herbivoru klātbūtne var ietekmēt Fucus vesiculosus fertilitātes indeksu,veicinot resursu novirzīšanu no ģeneratīvo uz veģetatīvo orgānu veidošanos.^[17] Lai izdzīvotu no tā ēdājiem, pūšļu fuka neatņemama sastāvdaļa ir hlorotanīns, kam ir liela ekoloģiskā nozīme — tā arī aizsargā pret UV-starojumu un arī ir kā antioksidantu aģents.^[18] Fucus vesiculosus vertikālais sadalījums (dziļuma ierobežojums) raksturo vides stāvokļa izmaiņas,^[19] tāpēc to izmanto kā bioindikatoru, lai izvērtētu apkārtējās vides stāvokli.

Praktiskā nozīme

Fucus vesiculosus izmantošanas iespējas ir plašas, to pielieto kā mēslojumu, ķermeņa kopšanas līdzekli, piemēram, dušas želejā un ķermeņa krēmos, kā arī kā uztura bagātinātāju.^[20] Brūnaļģe Fucus vesiculosus tiek izmantots arī kā bioindikators, kas ļauj izvērtēt vides stāvokli, ir veikti daudzi pētījumi, piemēram, lai izvērtētu Čornobiļas katastrofas radītās sekas, veica radionuklīdu mērījumus Baltijas jūrā.^[21] Brūnaļģe Fucus vesiculosus bioakumulē arsēnu un ir pierādīts, ka tieši brūnaļģēm ir augstāka arsēna koncentrācija nekā zaļaļģēm un sārtaļģēm.^[22] Fucus vesiculosus kā bioindikators atspoguļo piesārņojuma potenciālo ietekmi organisma-biotopa kā arī populācijas/sugas-ekosistēmu līmenī.^[23] Bioreducēšana ar Fucus vesiculosus var būt kā alternatīva un videi draudzīgs process, ko izmanto ,lai atgūtu zeltu no atšķaidītiem hidrometalurģijas šķīdumiem.^[24] Fucus vesiculosus lietojums medicīnā ir ļoti plašs. Pētījumi ir atklājuši, ka brūnaļģes pozitīvi ietekmē cilvēka imūno sistēmu.^[25] Fucus vesiculosus trīs galvenās sastāvdaļas ir jods, algīnskābe un fukoidāns. Jods pozitīvi veicina vairogdziedzera darbību, algīnskābe kā šķiedrviela ir noderīga, lai atbrīvotos no aizcietējumiem, savukārt fukoidāns -samazina holesterīna līmeni.^[26]

Apdraudējumi

Fucus vesiculosus ir nozīmīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, tas ir kā patvērums dažādām sugām, piemēram, Spirorbis spirorbis un Littorina obtusata,^[27] kā arī, piemēram, Fucus vesiculosus izplatības izmaiņas var būtiski ietekmēt Baltijas jūras piekrastes ekosistēmu, tostarp piekrastes zivju nozveju.^[10] Fucus vesiculosus tiek uzkatīts par nozīmīgu biotopu bezmugurkaulnieku sugām.Pētījumi liecina, ka Fucus vesiculosus klātbūtne neliecina par augstu sugu bagātību, taču pūšļaļģe dod noteiktām sugām patvērumu, kur novērojama augsta bezmugurkaulnieku biomasa. Izmainoties Fucus vesiculosus augšanas apstākļiem, izmainās bezmugurkaulnieku sastāvs, kas ietekmē augstākos trofiskos līmeņus, samazinot barības pieejamību zivīm.^[28] Fucus vesiculosus apdraud galvenokārt eitrofikācija un ūdens piesārņojums.^[29] Daudzās piekrastes teritorijās barības un toksisko vielu noplūde ir radikāli mainījusi jūras bentosa struktūru un sugu sastāvu.^[28] Eitrofikācija ļoti negatīvi iespaido jūras dzīvotnes, tā rezultātā savairojas pavedienaļģes, kas ap daudzgadīgajām jūraszālēm veido biezu klājienu, kā arī ūdenī daudzkārt palielinās mikroskopisko aļģu biomasa, tādējādi aizturot saules gaismu. Tā rezultātā samazinās platības, kas piemērotas parastās jūraszāles, pūšļu fuka un sārtaļģes izplatībai. Kādreiz pūšļu fuks Baltijas jūrā bija sastopams līdz pat 8 m dziļumam, taču tagad tā izplatība robežojas ar 5 m atzīmi.^[13] Ievērojama izplatības samazināšana vai pat izzušana ir novērojams tādos apgabalos kā Stokholmas arhipelāgā, Tallinas līcī un Gdaņskas līcī, Helsinku arhipelāgā un Rīgas līcī.^[10] Pētījumā par F.vesiculosus samazināšanos Somijas dienvidkrastā laika posmā no 1977.g līdz 1981.g, liecināja, ka sāļuma pieaugums un augstā barības vielu koncentrācija Baltijas jūras Z-daļā rada negatīvas sekas uz Fuku audzēm.^[30] Brūnaļģu Fuku audzes jūrā ir Latvijā īpaši aizsargājama dzīvotne.^[31]

Atsauces

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: pūšļu fuks