Sērkociņš ir stienītis, kas izgatavots no viegli degoša materiāla (parasti koka) un kura vienā galā ir īpaši viegli uzliesmojoša galviņa, kas kalpo uguns iegūšanai. Sērkociņus parasti izgatavo no apses koka. Uguni iegūst, sērkociņa galviņu strauji velkot gar sērkociņu kastītes nelīdzeno (brūngano) malu (zēveli). Eksistē arī tādi sērkociņi, kurus var paberzēt pret pilnīgi jebkuru virsmu, un tie aizdegsies.
Tiek ražoti arī lielāku izmēru sērkociņi, kas domāti kamīnu iekuršanai.
Sērkociņu vēsture
Pirmie sērkociņi radās 1820. gadā. Parīzē sērkociņi tika ražoti 1816. gadā, tātad tur tika ātrāk ražoti. Pirmo komerciālo sērkociņu ražošanu Anglijā organizēja Džons Volkers 1826. gadā. Šos sērkociņus varēja aizdedzināt paberzējot pret jebkuru virsmu, taču tas izraisīja biežu sērkociņu aizdegšanos pat kastītē. Pirmais solis sērkociņu padarīšanai par drošiem bija Gustava Paša (Gustay E. Pasch) 1844. gada izgudrojums. Viņš sarkano fosforu no sērkociņa galviņām pārvietoja uz kastītes sānu virsmu. 1855. gadā zviedrs Karls Francs Lundstroms patentēja noteiktus sērkociņu galviņu un beržamo virsmu sastāvus, kā arī izveidoja "drošu" sērkociņu ražotni. Šis jaunievedums bija tik veiksmīgs, ka tiek izmantots vēl joprojām ar ļoti maznozīmīgām izmaiņām.
Latvijā
1878. gadā Luijs Hiršmans nodibināja pirmo Latvijā sērkociņu ražošanas uzņēmumu (fabriku) Kuldīgā, kas bija viens no pirmajiem šai nozarē visā Krievijas Impērijā. Hiršmanam piederēja arī sērkociņu automāta un oriģinālās sērkociņu kastītespatenti.[1]
