SU-76

SU-76

Tips	Pašgājējartilērija
Valsts	PSRS
Ražošanas vēsture
Konstruēts	1942. gadā
Ražošanā	1942 - 1945
Izgatavotais daudzums	14 292
Bruņojumā	PSRS
Galvenie tehniskie parametri
Apkalpe	4 clv.
Garums	4,88 m
Platums	2,74 m
Augstums	2,17 m
Masa	11,2 t
Bruņas un bruņojums
Bruņas	priekšējā 35 mm / sānu 15 mm
Pamatbruņojums	76,2 mm ZIS-3
Mobilitāte
Dzinējs	2x GAZ-203 2x 85 zs (2x 63 kW)
Ātrums uz ceļa	45 km/h
Jauda/masa	17 zs/t
Maks. attālums	320 km

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: SU-76

SU-76 (krievu: Самоходная установка — с орудием 76,2 мм СУ-76) ir Padomju Savienības pašgājējartilērijas iekārta (PAI), kura tika lietota Otrā pasaules kara laikā.

Vēsture

SU-76 tika konstruēts uz tanka T-70 pagarinātas bāzes. Tā vienkāršā konstrukcija un salīdzinoši augstā efektivitāte padarīja to par otro visvairāk saražoto bruņu tehnikas vienību Otrajā pasaules karā (uzreiz aiz tanka T-34). Su-76 tika konstruēta 1942. gadā Kirovas pilsētas rūpnīcā № 38. Izstrādē lielu devumu sniedzis padomju konstruktors Semjons Ginzburgs (Гинзбург, Семён Александрович), kurš arī bija darbu koordinators. Pirmās tehnikas vienības tika izgatavotas 1942. gada rudenī, taču tās bija aprīkotas ar neveiksmīgas konstrukcijas dzinēju — diviem paralēli novietotiem GAZ-202 benzīna dzinējiem, ar jaudu 70 zs katram. Šos dzinējus bija grūti vadīt, jo katrs motors bija pieslēgts tikai vienai ķēdei. Tas, savukārt, veicināja biežus motora defektus. Sākumā PAI bija pilnībā bruņota, kas radīja neērtības tā apkalpei. Šīs neērtības parādījās jau pirmajās kaujās, piemēram, kaujā pie Volhovas. Tāpēc pēc 320 iekārtu izgatavošanas, ražošana tika pārtraukta un konstrukcija nosūtīta uzlabošanai. Taču Sarkanās Armijas vajadzība pēc pašgājējartilērijas noveda pie sasteigtas konstrukcijas uzlabošanas. Rezultātā, dzinēji netika mainīti un kopējā konstrukcija netika mainīta, bet tika palielināta dzinēja jauda un apkalpes nodalījumam tika noņemts apkalpes nodalījuma jumts. Šī modifikācija ieguva nosaukumu SU-76M. Tās sērijveida ražošana sākās 1943. gada vasarā. Daļa no šīm PAI paspēja nokļūt līdz frontei neilgi pirms Kurskas kaujas sākuma. Taču arī šī konstrukcija sevi neattaisnoja. Kā vainīgais pie tā tika minēts S.Ginzburgs, pēc kā tika notiesāts un nosūtīts uz fronti. Taču vajadzība pēc vieglās PAI bija tik liela, ka tika rīkots konkurss par veiksmīgāko konstrukciju. Konkursā dalību ņēma rūpnīcas № 38 kolektīvs (N.A.Popova vadībā) un GAZ kolektīvs (N.A.Astrova vadībā). Viņu konstrukcijā bija daudz atšķirību no sākotnējās versijas, taču pati nozīmīgākā bija abu motoru (GAZ-203) darbība uz kopējas kloķvārpstas. Attiecīgi, mašīna tika pielāgota lielāka dzinēja ievietošanai. 1943. gada nogalē (kad no sērijveida ražošanas tika noņemti tanki T-70 un T-80) abas šīs rūpnīcas un jaunizveidotā rūpnīca № 40 (pilsētā Mitišči) sāka jaunās PAI sērijveida ražošanu. Tā ieguva nosaukumu SU-76 (tāpat kā standarta versija, bez indeksa M). Rezultātā SU-76 (visu modeļu) kļuva par otro Padomju Savienības ražotāko bruņu tehnikas vienību Otrā pasaules kara gados. Kopā tika izveidotas 13 932 modernizētās SU-76 tehnikas vienības, no kurām 9133 tika izgatavotas GAZ rūpnīcā. SU-76 sērijveida ražošana tika pārtraukta 1945. gadā, 1960. gados tā tika izslēgta no Padomju armijas bruņojuma. Uz modernizētās SU-76 bāzes 1944. gadā tika izgatavota pirmā pilnvērtīgā Padomju pašgājējzenītartilērijas iekārta — ZSU-37. Tā tika ražota sērijveidā arī pēc bāzes modeļa noņemšanas no sērijveida ražošanas.

Konstrukcija un uzbūve

SU-76 ir uzskatāma par pusvaļējā tipa PAI ar aizmugurē novietotu apkalpes nodalījumu. Vadītājs, benzīna tvertnes un transmisija novietota mašīnas priekšpusē. Dzinēji novietoti pa labi no mašīnas vidus ass līnijas. Bruņojums, lielgabals, komandiera, lādētāja un tēmētāja vietas novietotas mašīnas aizmugurē, atvērtajā zonā. SU-76 bija aprīkota ar diviem 4-taktu vienrindas 6 cilindru motoriem (GAZ-202) ar jaudu 70 zs. Vēlāka izlaiduma PAI motoru jauda tika forsēta līdz 85 zs. Tēmēkļa sistēma iekļāva sevī oriģinālo ZIS-3 tēmēkli, bet daļa mašīnu tika aprīkotas ar radiostaciju 9P. Pašaizsardzībai ekipāža bija bruņota ar mašīnpistolēm PPŠ vai PPS un vairākām F-1 granātām.

Variācijas

• SU-76 ar paralēliem dzinējiem un bruņotu apkalpes nodalījumu
• SU-76M ar paralēliem dzinējiem, palielinātu motora jaudu un bez bruņota jumta apkalpes nodalījumam
• SU-76 ar dzinējiem, kuri darbojas uz kopējas kloķvārpstas, ar jaudu 140 zs
• SU-76 ar dzinējiem, kuri darbojas uz kopējas kloķvārpstas, ar jaudu 170 zs

Pielietojums kaujās

SU-76 bija paredzēts kā kājnieku uguns atbalsta ierocis, paredzēts pretinieka tanku un nocietināto punktu iznīcināšanai. Šajā ziņā tā lieliski aizstāja vieglos kājnieku atbalsta tankus. Taču tās novērtējums dažādās armijas daļās radikāli atšķīrās. Kājniekiem SU-76 patika, jo tā uguns bija spēcīgāka nekā tā priekšgājējam vieglajam tankam T-70. Turklāt, atvērtā daļa atviegloja sadarbību ar mašīnas ekipāžu ielu kaujās. Savukārt, artilēristi nebija apmierināti ar ugunsnedrošību, ko, galvenokārt, radīja benzīna dzinējs, salīdzinoši plāno bruņu un atvērto apkalpes nodalījumu. Kaut gan, no otras puses, atvērtā nodalījuma dēļ neradās problēmas ar gāzēm, kas radās šāvienu rezultātā, un vajadzības gadījumā ļāva viegli pamest sašauto mašīnu. Kopumā SU-76 bija daudzas pozitīvas īpašības, piemēram, viegla apkalpošana, zems trokšņa līmenis un ļoti laba caurgājamība mežainos un purvainos apvidos. Kā PAI SU-76 spēja veiksmīgi cīnīties ar visiem vērmahta vieglajiem un vidējajiem tankiem, un savas kategorijas PAI. SU-76 bija izredzes sašaut arī smago Vērmahta tanku Pantera, taču, lai to paveiktu, bija jātrāpa sānu bruņās. Pret tanku Tīģeris un smagākām pretinieka PAI, SU-76 bija mazefektīva. Ekipāžas instrukcija tādos gadījumos ieteica šaut pa ritošo daļu, pretinieka mašīnas stobru vai pa sānu bruņu, ja attālums bija neliels. Kad bruņojumā tika ieviesti zemkalibra un kumulatīvie lādiņi, SU-76 spēja veiksmīgi cīnīties arī ar smagāk bruņotu pretinieka tehniku. Veiksmīga maskēšanās, reljefa īpatnību izmantošana un aktīva pārvietošanās no viena aizsega uz otru, ļāva pieredzējušai ekipāžai prasmīgi atsist pretinieka tanku uzbrukumus. Dažkārt SU-76 tika izmantots kā parasts artilērijas ierocis. Tam par iemeslu kalpoja lielais stobra pacelšanas leņķis, kas bija daudz lielāks kā standarta tankiem. SU-76 šaušanas attālums šādā gadījumā varēja sasniegt pat 17 km. Kara noslēguma posmā SU-76 tika izmantots arī kā bruņutransportieris, vai mašīna ievainoto evakuēšanai. Ziemeļkorejas armijas sastāvā SU-76 tika izmantots arī Korejas kara laikā.

Līdz mūsdienām saglabājušās

Sakarā ar lielo tehnikas vienību daudzumu, kas tika izgatavots, līdz mūsdienām ir saglabājušies ļoti daudzi SU-76 eksemplāri. Tie ir atrodami lielākajā daļā militārās tehnikas muzeju un nereti sastopami NVA valstu teritorijā, kā pieminekļi Sarkanajai Armijai.

SU-76 datorspēlēs

SU-76 var redzēt šādās datorspēlēs:

• RTS "Sudden Strike 3: Arms for Victory"
• spēlē "Red Orchestra: Ostfront 41-45"
• MMO "World of Tanks"