Pirmā pasaules kara laikā Landaus ģimene pārcēlās uz Vīni, bet pēc tam jaunais Salo nonāca pie draugiem Roterdamā, kur iemācījās spēlēt šahu. 1920. gados sekmīgi piedalījās Nīderlandes šaha turnīros un tika uzskatīts par valsts otro šahistu aiz nākamā Pasaules šaha čempiona Maksa Eives. 1929. gadā Nīderlandes šaha čempionātā dalīja 2. vietu, bet 1936. gadā, izmantojot Eives prombūtni, kļuva par Nīderlandes čempionu šahā.[1] Divas reizes Nīderlandes izlases sastāvā piedalījās Pasaules šaha olimpiādēs (1930, 1937). 1937. gadā piedalījies 1. Ķemeru starptautiskajā šaha turnīrā, kurā gan dalījis tikai 15.-16. vietu, taču ticis apbalvots ar 1. skaistumgodalgu par uzvaru pret Ēro Bēku.[2] 1935. gadā bijis Aleksandra Aļehina sekundants Pasaules čempiona nosaukuma izcīņas mačā pret Maksu Eivi, bet 1938. gadā bijis viens no AVRO turnīra arbitriem. 1939. gadā atkārtoti uzvarējis Nīderlandes šaha čempionātā, taču zaudējis Eivem papildus maču par Nīderlandes šaha čempiona nosaukumu ar 2½:6½.[3]
Otrā pasaules kara laikā mēģinājis kopā ar sievu un meitu bēgt no Nīderlandes uz Šveici, taču 1942. gada 28. septembrī ticis aizturēts uz Beļģijas robežas Bredā. Nosūtīts uz Šveidnicas koncentrācijas nometni, kur gājis bojā laika posmā starp 1943. gada decembri un 1944. gada martu. Laundaus sieva un meita tika nosūtītas uz Aušvicas koncentrācijas nometni, kur tās aizgāja bojā 1944. gada 12. oktobrī.
