Senās Romas imperatori (latīņu: Imperatores Romani) jeb Senās Romas ķeizari bija Senās Romas valdnieki no 27. gada p.m.ē. līdz 476. gadam m.ē. tās rietumu daļā un līdz 1453. gadam tās austrumu daļā. Austrumromas imperatori tiek dēvēti arī par Bizantijas imperatoriem. Romas imperatoru kults bija viens no Romas impērijascivilizācijas pamatiem.
Konstantīns I (Flavius Valerius Constantinus, 306 - 337), līdzimperatori Galērijs, Licīnijs (Flavius Galerius Valerius Licinianus Licinius, 308 - 324) un Maksimīns Daija (Gaius Valerius Maximinus Daia, 308 - 313). Pēc kļūšanas par vienīgo imperatoru pārcēla Romas impērijas galvaspilsētu uz Bizantijas pilsētu, ko pārdēvēja par Konstantinopoli.
Konstantīna dzimta
Konstancijs II (Flavius Iulius Constantius, 337 - 361) kopā ar saviem brāļiem Konstantīnu II (Flavius Claudius Constantinus, 337 - 340) un Konstantu (Flavius Iulius Constans, 337 - 350)
↑Šajā periodā pār rietumu provincēm tagadējā Ķelnē, vēlāk Trīrā neatkarīgi valdīja Gallijas imperatori (260 — 274). Pār austrumu provincēm neatkarīgi valdīja Palmira s imperatori (260—273).
↑Tetrarhija (grieķu: τετραρχία — «četru vara») bija Romas impērijas pārvaldes forma, ko iedibināja Diokletiāns (293-313), kas varu sadalīja starp "cēzariem" (ķeizariem) un "augustiem". Rietumu ķeizara galvaspilsēta bija Trīra, rietumu augusta galvaspilsēta Milāna, bet austrumu ķeizara galvaspilsēta bija Sirmija, austrumu augusta galvaspilsēta Nikomēdija.
↑Pēc imperatora Teodosija nāves 395. gada viņa dēli valdīja katrs savā impērijas daļā - Konstantinopolē Arkādijs un Milānā, vēlāk Ravennā Honorijs. Rezultātā izveidojās divas paralēlas imperatoru līnijas. Rietumu imperatori nokļuva atkarībā no ģermāņu karavadoņiem, kas galīgi izbeidza viņu varu 476. gadā