Socioloģija

Socioloģija (no latīņu: socius — ‘sarunu biedrs’) ir zinātniska mācība par cilvēku sociālo uzvedību, tās izcelsmi, attīstību, organizāciju un institūcijām.^[1] Tā ir sociālā zinātne, kas izmanto dažādas metodes empīriskai izpētei^[2] un kritiskai analīzei,^[3] lai radītu izpratni par cilvēku sociālajām rīcībām, sociālajām struktūrām un funkcijām. Daudzu sociologu mērķis ir veikt izpēti, kuru varētu tiešā veidā lietot sociālās politikas un labklājības veicināšanai, savukārt citi koncentrējas galvenokārt uz sociālo norišu teorētisku izpratni bez tiešas secinājumu izmantošanas praksē. Izpētes tēmas svārstās no mikrolīmeņa individuālu aģentu mijiedarbes līdz makrolīmeņa sistēmām un sabiedrības struktūrām.^[4]

Socioloģijas tradicionālās fokusu tēmas ietver sabiedrības slāņus, sabiedrības noslāņošanos, sociālo mobilitāti, reliģiju, sekularizāciju, likumus, seksualitāti un devianci. Ņemot vērā, ka pilnīgi visas cilvēka darbības jomas ir pakļautas mijiedarbei starp sociālo struktūru un individuāliem aģentiem, laika gaitā socioloģija ir paplašinājusi izpētes loku uz veselības, medicīnas, militārajām un soda institūcijām, internetu, kā arī sabiedriskās darbības lomu zinātnisku zināšanu attīstībā.

Zinātnisko metožu loks arī ir paplašinājies. Sociālie pētnieki izmanto dažādas kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes. Valodniecības un kultūras attīstība 20. gadsimta vidū novedusi pie arvien plašākas interpretatīvās, hermeneitiskās un filozofiskās pieejas sabiedrības analīzei. Pretēji tam, pēdējās desmitgades ir pieredzējušas jaunu izaugsmi analītisku, matemātisku un datorizēti spēcīgu metožu attīstībā, piemēram, aģentu mijiedarbes modelēšanā un sociālo tīklu analīzē.^[5][6]

Klasifikācija

Socioloģiju nevajag jaukt ar citiem vispārinātiem sociālo zinātņu kursiem, kam ir visai netiešs sakars ar socioloģisko teoriju vai sociālo zinātņu izpētes metodoloģiju. ASV Nacionālais Zinātnes fonds klasificē socioloģiju kā ZTIM lauka pārstāvi (Zinātnes, Tehnoloģijas, Inženierzinātņu un Matemātikas izglītības koalīcija).^[7][8]

Vēsture

Izcelsme

Socioloģiskās domas pirmsākumi meklējami pirms pašas nozares rašanās. Sociālās analīzes izcelsme saistīta ar Rietumu kultūru un filozofiju. Tā izmantota jau sengrieķu filozofa Platona laikā, ja ne pat agrāk. Aptauju jeb informācijas ievākšanas no indivīdu izlases izcelsmes pēdas atrodamas 1086. gada Pastardienas grāmatā.^[9][10] Arī senlaiku filozofi, piemēram, Konfūcijs rakstīja par sociālo lomu nozīmīgumu. Pastāv liecības, ka agrīna socioloģijas izpausme atrodama viduslaiku islāmā. Daži 14. gadsimta arābu islāma pētnieku no Ziemeļāfrikas Ibn Haldūnu uzskata par pirmo sociologu un socioloģijas "tēvu"; viņa darbs Muqaddimah, iespējams, bija pirmais darbs, kas veicināja sociāli zinātnisku spriestspēju par sociālo saliedētību un sociālo konfliktu.^{[11][12][13][14][15][16]} Saistībā ar socioloģiju viņš aizsāka sociālā konflikta teoriju. Viņš izstrādāja vietsēdības un klejotāju dzīves divdalījumu, kā arī jēdzienu "paaudze" un nenovēršamo varas zaudēšanu, kas rodas, kad tuksneša kareivji iekaro pilsētu. Pēc mūsdienu arābu pētnieka Sati al Husri (Sati’ al-Husri) domām Muqaddimah var tikt lasīts kā socioloģisks darbs — sešas vispārīgas socioloģijas grāmatas. Temati ietvēra viņa darbību politikā, pilsētas dzīvē, ekonomikā un izglītībā. Darbs ir balstīts uz Ibn Haldūna centrālo jēdzienu ’asabiyyah, kas iztulkots kā "sabiedrības saliedētība", "grupu solidaritāte" vai "cilšu dzīve". Sociālā saliedētība rodas spontāni ciltīs un mazās ģinšu grupās; to var pastiprināt ar reliģisku ideoloģiju. Ibn Haldūna analīze apskata, kā šī saliedētība noved grupas līdz varai, vienlaikus ietverot psiholoģiskas, socioloģiskas, ekonomiskas, politiskas "sēklas", kas izraisa grupas sabrukumu, paverot ceļu jaunai saliedētākai grupai, dinastijai vai impērijai.

Vārds socioloģija ir cēlies no franču valodas vārda sociologie, kura pamatā ir latīņu valodas societas, kas nozīmē ‘kopība, apvienība’, un grieķu valodas vārds λόγος, lógos, kas nozīmē ‘mācība’.^[17] Terminu pirmo reizi izmantoja 1780. gadā franču esejists Emanuels Žozefs Sijess (Emmanuel-Joseph Sieyès) (1748—1836) nepublicētā rokrakstā.^[18] Vēlāk, 1838. gadā, neatkarīgā veidā socioloģijas definīciju radīja franču zinātnes filozofs Ogists Konts (Auguste Komte; 1798—1857).^[19] Konts izmantoja šo terminu, lai aprakstītu jaunu veidu, kā skatīties uz sabiedrību.^[20] Konts pirms tam bija izmantojis jēdzienu "sociālā fizika", taču vēlāk jauno terminu izmantoja arī citi, zīmīgākais no tiem — beļģu statistiķis Ādolfs Ketlē (Adolphe Quetelet). Konts centās apvienot vēstures, psiholoģijas un ekonomikas nozari caur zinātniskās izpratnes prizmu par sociālo sfēru. Rakstot īsi pēc franču revolūcijas, viņš piedāvāja meklēt risinājumus grūtībām sabiedrībā ar socioloģiskā pozitīvisma un epistomoloģikas pieeju, kas aprakstīta darbos "Pozitīvās filozofijas kurss" (1830—1842) un "Pozitīvās politikas sistēma" (1848). Konts ticēja, ka pozitīvistu laikmets iezīmēs pēdējo ēru pēc varbūtējā teoloģiskā un metafiziskā laikmeta cilvēku izpratnes progresā.^[21] Ievērojot cirkulāro atkarību starp teoriju un novērojumu zinātnē, un, klasificējot zinātņu nozares, Kontu var uzskatīt par pirmo zinātnes filozofu modernā šā jēdziena izpratnē.^[22]

Konts deva spēcīgu grūdienu socioloģijas attīstībai, kas nesa augļus vēlākajās 19. gadsimta desmitgadēs. Tas gan nenozīmē, ka franču sociologi, kā, piemēram, Dirkems bija viennozīmīgi nodevušies pozitīvisma slavināšanai. Taču, uzstājot uz katras pamatzinātnes disciplīnas tālākas reducēšanas neiespējamību to visvienkāršākajās izpausmēs un iezīmējot zinātņu hierarhiju un uzsverot socioloģiju kā zinātnisko mācību par sociālo fenomenu, Konts nostiprināja socioloģijas nozari starp zinātnēm. Jāpiemin, ka socioloģijas izcelsme meklējama vēl pirms Monteskjē (Montesquieu), piemēram, sākot ar Kondorsē, nemaz nerunājot par Anrī Sensimonu, Konta tiešo priekšteci. Tomēr tieši Konta socioloģijas atzīšana par atsevišķu zinātni ar unikālām pazīmēm uzsvēra Dirkemu par tās radītāju pat par spīti tam, ka Dirkems pats nepieņēma Konta trīs laikmetu ideju un kritizēja viņa pieeju socioloģijai.

— Frederiks Koplstons (Frederick Copleston) "Filozofijas vēsture: IX Modernā filozofija" 1974. g., ^[23]

Gan Ogists Konts, gan Kārlis Markss (1818—1883) centās izveidot zinātniski pamatotas sistēmas līdz ar Eiropas industrializācijas un sekularizācijas periodu, ņemot vērā dažādas vadošās kustības vēstures un zinātnes filozofijā. Markss noraidīja Konta pozitīvismu taču, mēģinādams izveidot sabiedrības zinātni, tik un tā kļuva pazīstams kā viens no socioloģijas pamatlicējiem, pieaugot šīs nozares atpazīstamībai. Pēc Jesejas Berlina (Isaiah Berlin) domām, ja kādam ir tiesības tikt uzskatītam par mūsdienu socioloģijas "patieso tēvu", tam jābūt Marksam.^[24]

Marksa teorijas galvenais sasniegums bija vienkāršu un vienotu atbilžu sniegšana ar pazīstamiem empīriskiem jēdzieniem uz teorētiskiem jautājumiem, kas visvairāk nodarbināja cilvēku prātus tajā laikā, deducējot vienkāršas praktiskas vadlīnijas bez acīmredzami mākslīgas sasaistes starp teorētiskiem jautājumiem un atbildēm. Socioloģiskā pieeja vēsturiskām un morālām problēmām, par kurām Konts un, pēc viņa, Herberts Spensers un Tēns, diskutēja un iezīmēja, kļuva par precīzu un konkrētu mācību vien pēc tam, kad kareivīgs marksisms izdarīja savus secinājumus par degošajiem jautājumiem, tādējādi padarot meklējumus pēc pierādījumiem vēl dedzīgākus un uzmanību metodoloģijai vēl intensīvāku.

— Jeseja Berlins, "Kārlis Markss: Viņa dzīve un vide", 1937. gads, ^[25]

Herberts Spensers (1820—1903) bija viens no visplašāk pazīstamajiem un ietekmīgākajiem 19. gadsimta sociologiem. Ir aprēķināts, ka viņa dzīves laikā pārdots miljons viņa grāmatu, daudz vairāk nekā jebkuran citam tā laika sociologam. Viņa ietekme bija tik izteikta, ka daudzi 19. gadsimta domātāji, ieskaitot Emīlu Dirkemu (Émile Durkheim), aizstāvēja savas idejas, tās pretnostatot Spensera darbiem. Dirkema "Darba dalīšana sabiedrībā" ir lielā mērā paplašināta diskusija ar Spenseru, no kura socioloģijas pēc daudzu apskatnieku domām Dirkems aizņēmās daudz.^[26] Būdams arī ievērojams biologs, Spensers ieviesa jēdzienu "izdzīvo stiprākais". Ja marksistu idejas definēja vienu socioloģijas novirzienu, Spensers bija sociālisma kritiķis, kā arī spēcīgs laissez-faire brīvā tirgus un valdības neiejaukšanās politikas idejas aizstāvis. Viņa idejas ievēroja konservatīvās politikas pārstāvji, jo sevišķi ASV un Anglijā.^[27]

Akadēmiskās disciplīnas pamati

Formālu akadēmisko socioloģiju nostiprināja Emīls Dirkems (1858—1917), kas radīja pozitīvismu kā pamatu praktiskai sociālai izpētei. Kaut arī Dirkems noraidīja lielu daļu Konta filozofijas, viņš saglabāja un pilnveidoja tā metodi, atstājot ideju par to, ka sociālās zinātnes ir loģisks turpinājums dabaszinātnēm cilvēka pasaules izpratnē, un uzstājot uz to, ka sociālajām zinātnēm piemīt tāda pati objektivitāte, racionālisms un pieeja cēloņsakarībām.^[28] Dirkems izveidoja pirmo Eiropas socioloģiajs departamentu Bordo Universitātē 1895. gadā, publicējot viņa "Socioloģiskās Metodes likumus" (1895).

Dirkema izpratnē socioloģiju var raksturot kā "zinātni par institūcijām, to izcelsmi un funkcijām".^[29]

Dirkema ietekmīgā monogrāfija "Pašnāvība" (1897), gadījuma izpēte par pašnāvību izplatību katoļu un protestantu populācijās, nošķīra socioloģisku analīzi no psiholoģijas un filozofijas. Tā arī iezīmēja nozīmīgu devumu strukturālā funkcionālisma teorētiskajam ietvaram. Rūpīgi izpētot pašnāvību statistiku dažādos policijas iecirkņos, viņš mēģināja pierādīt, ka katoļu kopienām ir zemāks pašnāvību līmenis nekā protestantiem, tas ir kaut kas tāds, ko var piedēvēt sociāliem (pretēji individuāliem jeb psiholoģiskiem) cēloņiem. Viņš radīja uzskatu par objektīviem sui generis "sociālajiem faktiem", iezīmējot unikālu un empīrisku socioloģijas kā zinātnes izpētes objektu.^[28] Ar šādu pētījumu palīdzību viņš apgalvoja, ka socioloģija varētu noteikt, vai jebkura dotā sabiedrība ir "vesela" vai "patoloģiska" un meklētu sociālās reformas, lai neitralizētu organisko sabrukumu jeb "sociālo anomiju".

Socioloģija strauji attīstījās kā akadēmiska atbilde industrializācijai, urbanizācijai, sekularizācijai, "racionalizācijai" un citiem pieņemtajiem modernitātes izaicinājumiem.^[30] Jaunā nozare sākotnēji dominēja kontinentālajā Eiropā, bet britu antropoloģija un statistika vispārīgi sekoja pa citu pētniecības trajektoriju. Līdz ar 20. gadsimta sākumu daudzi teorētiķi bija aktīvi anglosakšu pasaulē. Daži agrīnie sociologi bija spiesti cieši pieturēties izpētes objekta, kas pārstāvēja ar ekonomikas, tiesību zinātnes, psiholoģijas un filozofijas nozares, piedēvējot teorijas dažādām disciplīnām. Kopš tās pirmsākuma socioloģijas epistomoloģijas, metodes un izpētes ietvari ir būtiski paplašinājušies un nošķīrušies.^[4]

Dirkems, Markss un vācu teorētiķis Makss Vēbers (Max Weber; 1864—1920) tiek visbiežāk dēvēti par trīs galvenajiem sociālās zinātnes arhitektiem.^[31] Herberts Sensers (Herbert Spencer), Viljams Grahams Samners (William Graham Sumner), Lesters Vords (Lester F. Ward), Vilfredo Pareto (Vilfredo Pareto), Aleksis de Tokjevils (Alexis de Tocqueville), Verners Zombarts (Werner Sombart), Torstens Veblens (Thorstein Veblen), Ferdinands Tennīss (Ferdinand Tönnies), Georgs Zimmels (Georg Simmel) un Kārlis Manheims (Karl Mannheim) arī dažviet akadēmiskajā mācībā tiek minēti kā teorētiskie dibinātāji. Katru no viņiem asociē ar konkrētu teorētisko perspektīvu un orientāciju.^[32]

Markss un Engelss mūsdienu sabiedrības rašanos vairāk par visu citu saistīja ar kapitālismu; Dirkemam tā bija saikne ar industrializāciju un tās radīto jaunu sociālu darba dalīšanu; Vēberam mūsdienu sabiedrība bija atšķirīga domāšanas veida rašanās, kuru viņš raksturoja kā racionālu aprēķinu un saistīja ar protestantisma ētiku (aptuveni to pašu, ko Markss un Engelss sauca par "ledainiem egoistiska aprēķina viļņiem"). Kopā šo dižo, klasisko sociologu darbus var dēvēt, Gidensa (Giddens) vārdos, par "daudzdimensiju modernitātes institūciju perspektīvu", kas uzsver ne tikai kapitālismu un industrializāciju kā nozīmīgākās modernitātes institūcijas, bet arī uzsvēra "novērošanas" (ar to domājot "informācijas kontroli un sociālo pārraudzību") un "militārās varas" (vardarbības kontroli kara industrializācijas kontekstā) nozīmi.

— Džons Heriss (John Harriss) "Otrā lielā transformācija? Kapitālisms 20. gadsimta beigās 1992, ^[32]

Citu Notikumu attīstība

Pirmais koledžas kurss ar nosaukumu "Socioloģija" tika pasniegts Savienotajās valstīs toreizējā Jeila Koledžā, kuru 1875. g. pasniedza Viljams Grahams Samners.^[33] 1883. g. Lesters Vards, pirmais Ameriks Socioloģijas asociācijas prezidents, publicēja "Dinamiskā socioloģija — jeb lietišķā sociālā zinātne, balstīta uz statistisko socioloģiju un citām, mazāk sarežģītām zinātnēm", kurā viņš izaicināja brīvā tirgus socioloģiju, kuru piedāvāja Spensers un Samners.^[27] Varda 1200 lappušu biezā grāmata tika izmantota kā galvenais materiāls daudzos agrīnos socioloģijas kursos Amerikā. 1890. gadā aizsākto, vecāko Amerikas kursu, kas turpinās modernajā tradīcijā Kanzasas Universitātē, vadīja Frenks Blakmars (Frank W. Blackmar).^[34] Socioloģijas departamentu Čikāgas Universitātē 1892. g. dibināja Albions Smalls (Albion Woodbury Small), kurš publicēja pirmo socioloģijas mācību grāmatu: ‘’Ievads sabiedrības izpētē’’, 1894. g.^[35] Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead) un Čārlzs Kūlijs (Charles Cooley), kuri iepazinās Mičiganas Universitātē 1891. g. (līdz ar Džonu Djūiju), pārcēlās uz Čikāgu 1894. g.^[36] Viņu ietekme aizsāka sociālo psiholoģiju un simbolisko interakcionismu modernajā Čikāgas skolā.^[37] Amerikas Socioloģijas žurnālu dibināja 1895. g., tam sekoja Amerikas Socioloģijas asociācija (ASA) 1905. g.^[35] Socioloģijas "klasiskajam kanonam" ar Dirkemu un Vēberu priekšgalā, daļēji jāpateicas Talkotam Parsonsam (Talcott Parsons), kuram bieži tiek piedēvēta abu eiropiešu iepazīstināšana Amerikas sabiedrībai.^[38] Parsonss konsolidēja socioloģisko tradīciju un izveidoja Amerikas socioloģijas dienas kārtību tās straujākajā izaugsmes posmā. Socioloģiju Amerikas Savienotajās Valstīs vēsturiski mazāk ietekmēja marksisms, kā tas notika Eiropā, tādēļ līdz pat šai dienai tās pieeja ir vairāk statistiska nekā tas ir Eiropā.^[39]

Pirmais socioloģijas departaments Lielbritānijā tika dibināts 1904. gadā Londonas Ekonomikas un Politikas Zinātnes augstskolā (mājvieta Britu Socioloģijas žurnālam).^[40] Leonards Hobhauss (Leonard Trelawny Hobhouse) un Edvards Vestermarks (Edvard Westermarck) kļuva par disciplīnas lektoriem Londonas Universitātē 1907. gadā.^[41][42] Hariete Martino (Harriet Martineau), Konta tulce uz angļu valodu, tiek citēta, kā pirmā sieviete socioloģe.^[43] 1909. gadā Deutsche Gesellschaft für Soziologie (Vācijas Socioloģijas asociāciju) dibināja Ferdinands Tennīss un Makss Vēbers kopā ar citiem līdzgaitniekiem. Vēbers dibināja pirmo departamentu Vācijā Ludviga Maksimiliāna Minhenes Universitātē 1919. gadā, prezentējot jaunu un ietekmīgu antipozitīvistu socioloģiju.^[44] 1920. gadā Florians Znaņeckis (Florian Znaniecki) izveidoja pirmo departamentu Polijā. Sociālās Izpētes institūtu Frankfurtes Universitātē, kas vēlāk kļuva par Frankfurtes skolas kritiskās teorijas mājvietu, dibināja 1923. gadā.^[45] Starptautiska sadarbība socioloģijā aizsākās 1893. gadā, kad Renē Vorms (René Worms) dibināja Starptautisko Socioloģijas institūtu (Institut International de Sociologie), institūciju, kuru vēlāk aizēnoja daudz plašākā Starptautiskā Sociologu Asociācija (ISA), kuru savukārt dibināja 1949. gadā.^[46]

Pozitīvisms un antipozitīvisms

Pozitīvisms

Galvenais pozitīvisma metodoloģiskais princips ir veikt socioloģiju aptuveni tādā pašā veidā, kā tiek veiktas dabaszinātnes. Uzsvars uz empīrismu un zinātnisko metodi tiecas sniegt pārbaudītu pamatu socioloģiskai izpētei, kas balstīta uz pieņēmumu, ka vienīgās autentiskās zināšanas ir zinātniskas zināšanas un ka pie tām var nonākt vienīgi ar zinātniskas metodoloģijas pozitīvu apstiprinājumu.

"Mūsu galvenais uzdevums ir paplašināt zinātnisko racionālismu, attiecinot to uz cilvēku izturēšanos… Tas, kas tiek saukts par mūsu pozitīvismu, ir nekas cits, kā racionālisma sekas."

— Emīls Dirkems, Socioloģiskās metodes likumi (1895. g.), ^[47]

Tomēr šis jēdziens jau sen ir zaudējis minēto jēgu: pastāv ne mazāk kā divpadsmit atšķirīgas epistemoloģijas, kuras tiek dēvētas par pozitīvismu.^[28][48] Daudzas no šīm pieejām sevi neidentificē kā "pozitīvisma" pārstāves, daļēji tāpēc, ka dažas no tām radās tiešā pretnostatījumā vecākām pozitīvisma izpausmēm, vēl citas pieejas izvairās sevi tā dēvēt, jo laika gaitā jēdziens ieguvis negatīvu pieskaņu^[28] pēc tam, kad tas kļūdaini ticis jaukts ar teorētisko empīrismu. Antipozitīvistu kritikas apjoms radījis nošķīrumu, daudziem noraidot zinātnisko metodi, kamēr citi tiecas labot to, piemērojot 20. gadsimta notikumiem filozofijas zinātnē. Tomēr pozitīvisms (plašāk saprasts kā zinātniska pieeja sabiedrības izpētei) joprojām dominē modernajā socioloģijā, jo sevišķi Savienotajās valstīs.^[28]

Loiks Vakvants (Loïc Wacquant) nošķir trīs vadošos pozitīvisma virzienus: Dirkema, Loģikas un Instrumentālo.^[28] Neviens no tiem neatbilst tam, ko savulaik ieteica Konts, kurš bija izteikts aizstāvis striktam (un, iespējams, optimistiskam) dalījumam.^[49][50] Kamēr Emīls Dirkems noraidīja lielu daļu no Konta filozofijas, viņš paturēja un pilnveidoja viņa metodi. Dirkems saglabāju domu par to, ka sociālās zinātnes ir loģisks turpinājums dabas zinātnēm cilvēku darbības izpratnē, un uzstāja uz to, lai tās saglabā to pašu objektivitāti, racionālismu un pieeju cēloņsakarībām.^[28] Viņš radīja uzskatu par objektīviem sui generis " sociālajiem faktiem", iezīmējot unikālu un empīrisku socioloģijas kā zinātnes izpētes objektu.^[28]

Pozitīvisma dažādība, kas saglabājusies mūsdienās, tiek dēvēta par ‘’instrumentālo’’ pozitīvismu. Šī pieeja izvairās no epistomoloģiskām un metafiziskām pieejām (tādām, kā sociālo faktu daba), par labu vienkārši saprotamai metodoloģijai, atkārtojamībai, uzticamībai un validitātei.^[51] Pozitīvisms vairāk vai mazāk ir sinonīms kvantitatīvai izpētei, tādējādi līdzinoties vecākai pozitīvisma pieejai praksē. Šāda tipa moderno socioloģiju bieži piedēvē Paulam Lācersfledam (Paul Lazarsfeld),^[28] kurš aizsāka plaša mēroga aptauju pētījumus un radīja statistiskās metodes to analīzei. Šo pieeju var piedēvēt tam, ko Roberts Mērtons (Robert K. Merton) dēvēja par vidusposma teoriju: teorētiskos apgalvojumus jāvispārina no atsevišķām hipotēzēm un empīriskām regularitātēm nevis otrādi — no abstraktām idejām par sociālo kopumu.^[52]

Antipozitīvisms

Pretreakcija sociālajam empīrismam sākās, kad vācu filozofs Hēgelis izteica iebildumus gan pret empīrismu, kuram viņš pārmeta kriticisma trūkumu, gan determinismu, kuru viņš uzskatīja par pārāk mehānisku.^[53] Kārlis Markss aizņēmās metodoloģiju no Hēgeļa dialektikas, kā arī noraidīja pozitīvismu par labu kritiskai analīzei, meklējot papildinājumu empīriskai "faktu" vākšanai un ilūziju sagraušanai.^[54] Viņš saglabāja uzskatu, ka parādības ir jāpakļauj kritikai nevis vienkāršai dokumentācijai. Agrīnie hermeneitikas pārstāvji, piemēram, Vilhelms Diltejs (Wilhelm Dilthey) aizsāka atšķirību uzsvēršanu starp dabas zinātnēm un sociālajām zinātnēm (Geisteswissenschaft). Dažādi neokantisma filozofi, fenomenoloģijas un humanitāro zinātņu pārstāvji turpināja tālāk teoretizēt par to, kā sociālās pasaules analīze atšķiras no dabas zinātņu analīzes, ņemot vērā nesamazināmi komplekso sabiedrības dabu, kultūru un esību.^[55]

20. gadsimta mijā pirmā vācu sociologu paaudze formāli ieviesa metodoloģisko antipozitīvismu, ierosinot domu par to, ka izpētei jākoncentrējas uz cilvēku kultūras normām, vērtībām, simboliem un sociālajiem procesiem, apņēmīgi raugoties uz tiem no subjektīvas perspektīvas. Makss Vēbers uzstāja uz to, ka socioloģiju var brīvi raksturot kā zinātni, jo tā spēj identificēt cēloņsakarības cilvēku "sociālajā rīcībā"— it īpaši starp "ideālajiem tipiem", jeb sarežģītu sociālu fenomenu hipotētiskiem vienkāršojumiem.^[56] Kā ne-pozitīvists, Vēbers tomēr tiecās meklēt sakarības, kas nav "vēsturiskas, nemainīgas vai vispārināmas",^[57] pēc kurām tiecas dabas zinātnieki. Vācu sociologs, Ferdinands Tennīss, teoretizēja par diviem svarīgiem un abstraktiem jēdzieniem savā darbā "Gemeinschaft and Gesellschaft" (burtiski kopiena un sabiedrība). Tennīss iezīmēja stingru nodalījumu starp jēdzienu pasauli un sociālo rīcību realitāti: pret pirmo jāizturas aksiomātiski un deduktīvā veidā ("tīrā socioloģija"), kamēr pret otru empīriski un induktīvi ("lietišķā socioloģija").^[58]

[Socioloģija ir ] ... zinātne, kuras uzdevums ir interpretēt sociālo rīcību nozīmi, tādējādi dodot cēloņsakarību skaidrojumu par to, kā notiek rīcība un kādas sekas tā rada. Ar “rīcību” šajā definīcijā jāsaprot cilvēku uzvedību, kuru aģents vai aģenti saskata kā subjektīvi jēgpilnu… jēga, kuru mēs attiecinām var būt a) jēga, kuru tiešām saskatījis individuāls aģents konkrētā vēsturiskā gadījumā vai aptuvena vairāku aģentu vidējā interpretācija, ņemot vērā gadījumu skaitu, vai b) jēga, kura attiecināta uz aģentu vai aģentiem kā tipiem, veidota kā tīra abstrakcija. Nevienā no gadījumiem “jēgu” [jeb “nozīmi”] nevar uzskatīt par kaut ko objektīvi “pareizu” vai “patiesu” pēc metafiziskiem kritērijiem. Šī ir tā atšķirība starp empīriskām rīcības zinātnēm, tādām kā socioloģija un vēsture, un citām jebkāda veida priorām disciplīnām, piemēram, tiesību zinātnes, loģikas, ētikas vai estētikas, kuru mērķis ir atvasināt no izpētes objekta “pareizo” vai “patieso” nozīmi.

— Makss Vēbers Sociālās rīcības daba 1922. g., ^[59]

Abi, Vēbers un Georgs Zimmels aizsāka "Verstehen" (jeb 'interpretatīvo') metodoloģiju sociālajās zinātnēs; sistemātisku procesu, kurā novērotājs mēģina iejusties konkrētā kultūras grupā jeb starp vietējiem iedzīvotājiem, piekrītot viņu nosacījumiem un ieņemot viņu skatpunktu.^[60] Tieši ar Zimmela darbiem socioloģija ieguva raksturīpašības, kas to padarīja par kaut ko vairāk kā tikai pozitīvistu datu ieguvi vai plašu, strukturālu likumu determinējošu sistēmu. Būdams samērā nošķirts no akadēmiskās socioloģijas savas dzīves laikā, Zimmels piedāvāja īpatnējas modernitātes analīzes, kas vairāk atgādināja fenomenoloģijas un eksistenciālisma rakstniekus nekā Kontu vai Dirkemu, īpašu uzmanību pievērošot sociālās individualitātes formām un iespējām.^[61] Viņa socioloģija iesaistījās neokantisma izpētē par uztveres robežām, uzdodot jautājumu: "Kas ir sabiedrība?", tieši atsaucoties uz Kanta jautājumu: "Kas ir daba?"^[62]

Modernās dzīves dziļākās problēmas aizsākas indivīda mēģinājumā uzturēt neatkarību un savas eksistences individualitāti pretnostatījumā suverēnas sabiedrības spēkiem, pret vēsturiskā mantojuma smagumu, ārējo kultūru un dzīvesveidu. Šis antagonisms reprezentē modernāko no konfliktiem, kuru vienkāršajam cilvēkam ir jāspēj pārvarēt ar viņa paša fiziskās eksistences dabu. 18. gadsimtā varēja saukt pēc brīvības no visām saitēm, kas attīstījās vēsturiski politikā, reliģijā, ētikā un ekonomikā, lai ļautu vaļu cilvēka, kurš ir līdzvērtīgs visiem, patiesajai dabai attīstīties bez aiztures; 19. gadsimtā varēja censties veicināt, papildus cilvēka brīvībai, viņa individualitāti (kas ir saistīta ar darba dalīšanu) un viņa sasniegumus, kas padara viņu unikālu un nepieciešamu, taču tajā pašā laikā padarot viņu daudzreiz atkarīgāku no citu saistošajām aktivitātēm; Nīče (Nietzsche) varēja saskatīt nerimstošu indivīda cīņu kā pamatnosacījumu viņa pilnai attīstītībai, kamēr sociālisms to pašu saskatīja konkurences apspiešanā – taču katrā no šiem gadījumiem darbojās viens un tas pats fundamentālais motīvs, proti, pretošanās indivīda nolīdzināšanai [pret vienādu sabiedrības līmeni], aprīšanai sociāli tehnoloģiskā mehānismā.

— Georgs Zimmels Lielpilsēta un garīgā dzīve 1903, ^[63]

Teorētiskie ietvari

Mūsdienu socioloģijas nozarei teorētiski ir daudz paradigmas.^[64] Modernās socioloģiskās teorijas saknes meklējamas funkcionālisma (Dirkems) un konfliktā centrētu (Markss) sociālo struktūru skaidrojumu vēsturiskajos pamatos, ka arī mikro līmeņa struktūru (Zimmels) un pragmatisma (Mīds) sociālās mijiedarbes teorijās. Mūsdienu socioloģija saglabā šīs pieejas.

Šobrīd socioloģiskām teorijām nav vienojoša pamata, un pastāv tikai neliela vienprātība par to, kādam šim vienojošajam ietvaram vajadzētu būt.^[64] Tomēr vairākas plašas paradigmas nosedz lielāko daļu socioloģiskās teoretizēšanas. Disciplīnas humanitārajos virzienos, šīs paradigmas tiek dēvētas par sociālo teoriju un tās bieži ir kopīgas ar humanitārajām zinātnēm. Savukārt, disciplīnas galvenajās, zinātniski orientētajās pieejās, kas, galvenokārt, koncentrējas uz dažādu teorētisko perspektīvu kopumu, paradigmas tiek dēvētas par socioloģisko teoriju. Tās ietver socioloģiskā lauka teoriju, jauno institucionālismu, sociālos tīklus, sociālo identitāti, sociālo un kultūras kapitālu, kultūras kognatīvās teorijas un resursu mobilizēšanu. Analītiskā socioloģija ir nepārtraukts mēģinājums sistematizēt daudzas no šīm vidusposma teorijām.

Funkcionālisms

Funkcionālisms, plaša vēsturiska paradigma socioloģijā un antropoloģijā, koncentrējas uz sociālo struktūru kā kopumu un tam nepieciešamo elementu funkcijām. Plaši izplatīta analoģija (kuru popularizēja Herberts Spensers (Herbert Spencer)) ir attiekties pret (sociālām) normām un institūcijām kā orgāniem", kas darbojas, lai uzturētu veselu sabiedrības "organismu".^[65] Šī perspektīva bija netieši iekļauta Konta socioloģiskajā pozitīvismā, taču to teorētiski izkopa Dirkems, atsaucoties uz novērojamiem strukturālajiem likumiem. Funkcionālismam ir arī antropoloģisks pamats, atrodams teorētiķu Marsela Mosa (Marcel Mauss), Broņislava Maļinovska (Bronisław Malinowski) un Redklifa-Brauna (Radcliffe-Brown) darbos. Tieši Redklifa-Brauna darbos radās priedēklis "strukturāls".^[66] Klasisko funkcionālisma teoriju vispārīgi vieno tās tendence izmantot bioloģijas analoģijas un sociālās evolūcijas ideju. Kā raksta Entonijs Gidenss (Anthony Giddens): "Funkcionālistu doma, sākot ar Kontu, ir īpaši raudzījusies bioloģijas zinātnes virzienā, kā vistuvāko un atbilstošāko modeli sociālajai zinātnei. Bioloģija ir tikusi izmantota kā vadlīnija sociālo struktūru un funkciju konceptualizēšanā, un evolūcijas procesu analīzē, izmantojot adaptāciju… funkcionālisms liek spēcīgu uzsvaru uz sociālās pasaules pirm-svarīgumu pār individuālām sastāvdaļām (proti, iekļautajiem aktoriem, cilvēku subjektiem)."^[67]

Konflikta teorija

Funkcionālisms koncentrējas tikai uz vispārinātu perspektīvu, kurā veikt sociālo zinātni. Metodoloģiski, tā principi visbiežāk kontrastē tām pieejām, kas uzsvaru liek uz "mikro" līmeni, piemēram, interpretīvisms vai simboliskais interakcionisms. Funkcionālisma uzsvars tiek likts uz "saskaņotām sistēmām", tomēr šai pieejai ir savi politiskie ierobežojumi. Tādēļ funkcionālistu teorijas bieži pretnostatītas "konflikta teorijām", kuras kritizē visaptverošo sociālpolitisko sistēmu vai liek uzsvaru uz konkrētu grupu nevienlīdzību. Dirkema un Marksa darbi vislabāk raksturo politiskās, kā arī teorētiskās, atšķirības starp funkcionālistu un konflikta pieejām:

Tiekšanās pēc civilizācijas, kas iespējama ārpus sasaistes ar apkārt esošo vidi novedīs pie nezūdami slimas sabiedrīas, kurā mēs dzīvojam. Sabiedrisko darbību nevar iedrošināt aiz sociālā organisma nosacījumu robežas, neapdraudot veselību.

— Emīls Dirkems, Darba dalīšana sabiedrībā 1893. g., ^[68]

Līdz šim esošā sabiedrības vēsture ir šķiru cīņas vēsture.

Brīvcilēks un vergs, patricietis un plebejs, kungs un kalps, ģildes vadītājs un ierindas strādnieks, citiem vārdiem – apspiedējs un apspiestais, stāvēja nebeidzamā opozīcijā viens otram, balstīta uz nepārstrauktu, tad apslēptu, tad atklātu cīņu, cīņu, kura katru reizi noslēdzās vai nu revolucionārā sabiedrības kopuma pār-konstitūcijā, vai izaicinošās šķiras sagrāvē.

— Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss, Komunistiskās partijas manifests 1848. g., ^[69]

20. gadsimta sociālā teorija

Funkcionālistu kustība savus ziedu laikus sasniedza 1940. un 1950. gados, un sasniedzot 1960. tā piedzīvoja strauju norietu.^[70] Iestājoties 1980. gadiem, funkcionālismu Eiropā aizstāja konfliktorientētas pieejas.^[71] Kaut arī dažas no kritiskajām pieejām guva popularitāti arī Savienotajās valstīs, vairākums disciplīnas pārstāvju pievērsās uz dažādām empīriski orientētām vidusposma teorijām bez vienas visaptverošas teorētiskās orientācijas. Daudzi disciplīnas pārstāvji, funkcionālismu šodien uzskata par "tikpat mirušu kā dodo".^[72]

1960. gados, zūdot funkcionālisma un marksisma ietekmei, valodnieciskie un kultūra pagriezieni noveda pie jaunu sociālo zinātņu kustību pārbagātības: "Saskaņā ar Gidensu, ortodoksālo konsensusu, kuru likvidēja 1960. un 1970. gados kā kopīgu pamatu (disciplīnām), un kuru dalīja citādi konkurējošas perspektīvas, aizstāja grūti aptverama konkurējošu perspektīvu dažādība. Šī sociālo teoriju 3. "paaudze" iekļauj fenomenoloģijas iedvesmotas pieejas, kritisko teoriju, etnogrāfisko metodoloģiju, simbolisko interakcionismu, strukturālismu, post-strukturālismu, un teorijas, kuras rakstītas hermeneitikas tradīcijās un vienkāršās valodas filozofijā."^[73]

Strukturālisma kustība aizsākās no Ferdināna Sosīra (Ferdinand de Saussure) lingvistiskās teorijas un to vēlāk paplašināja tādi sociālie zinātnieki kā Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss). Šajā kontekstā, "struktūra" nozīmē nevis "sociālo struktūru", bet gan semiotisko izpratni par cilvēku kultūru kā zīmju sistēmu. Var ieskicēt četrus centrālos strukturālisma principus: Pirmkārt — struktūras ir tas, kas nosaka kopuma struktūru. Otrkārt, strukturālisti tic, ka katrai sistēmai ir struktūra. Treškārt, strukturālisti ir ieinteresēti "strukturālos" likumos, kas skaidro līdzās pastāvēšanu nevis pārmaiņas. Visbeidzot, struktūras ir "reālas lietas" zem virsmas jeb jēgas ārienes.^[74]

Post-strukturālistu pieeja tiecās noraidīt "humanitāros" pieņēmumus sociālās teorijas izpētē.^[75] Mišels Fuko sniedz spēcīgu kritiku cilvēkzinātņu arheoloģijā, tiesa gan Hābermāss (Habermass) un Ričards Rortijs abi norādījuši, ka Fuko tikai nomaina vienu pieejas sistēmu pret citu.^[76][77] Šo intelektuāļu diskusija iezīmē pēdējo gadu tendenci pārsegties dažādām socioloģijas un filozofijas skolām. Antihumanitārā pozīcija tiek asociēta ar "postmodernismu" jēdzienu izmantotu konkrētos kontekstos, lai aprakstītu ēru vai fenomenu, kuru dažreiz izprot arī kā metodi .

Struktūra un aģenti

Socioloģijā notiek nepārtrauktas ontoloģiskas debates par struktūru un aģentu (agency) lomu: "Kas nosaka indivīda uzvedību — sociālā struktūra vai cilvēku pašnostāja?" Šajā kontekstā "pašnostāja" nozīmē indivīda spēju rīkoties neatkarīgi un pieņemt brīvas izvēles, kamēr 'struktūra' saistīta ar faktoriem, kuri ierobežo vai ietekmē indivīdu rīcību (piemēram, sabiedrības šķira, reliģija, dzimte, tautība u.c.). Diskusijas par struktūru un aģentu lomu saistītas ar centrālo socioloģijas epistemoloģiju ("No kā ir veidota sociālā pasaule?", "Kas ir cēlonis sociālajā pasaulē, kas ir sekas?").^[78] Skepse pret struktūrām un aģentiem ir attīstīta daudzdimensiju teorijās, visspilgtākās no tām ir Talkota Parsonsa rīcības teorija un Entonija Gidensa struktūru teorija.

Izpētes metodoloģija

Socioloģiskās izpētes metodes var iedalīt divās plašās kategorijās:

• Kvantitatīvā pieeja mēra sociālos fenomenus ar pārbaudāmiem pierādījumiem, kas bieži paļaujas uz daudzu gadījumu statistisko analīzi (vai arī ar nolūku veidotiem eksperimentiem), lai radītu ticamus un uzticamus apgalvojumus;
• Kvalitatīvā pieeja uzsver sociālo fenomenu izpratni caur tiešu novērojumu, saskarsmi ar iesaistītajiem, teksta analīzi un runā par kontekstuālu un subjektīvu precizitāti pār vispārinātību (kvantitatīviem secinājumiem).

Sociologi ir iedalīti divās nometnēs, katra no tām atbalsta konkrētu izpētes tehniku. Šie disputi ir saistīti ar epistemoloģiskām debatēm pašā sociālās teorijas kodolā. Kaut arī ļoti atšķirīgas daudzos aspektos, gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā pieeja sevī iekļauj sistemātisku mijiedarbi starp teoriju un datiem.^[79] Kvantitatīvās metodes ieņem vadošo lomu socioloģijā, jo sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs.^[28] Disciplīnas divos visvairāk citētajos žurnālos, kvantitatīvās izpētes raksti vēsturiski ir sastopami divreiz biežāk.^[80] (No otras puses vairums rakstu lielākajā britu žurnālā ir kvalitatīvi). Lielākā daļa sociālās izpētes mācību grāmatu ir rakstītas no kvantitatīvās perspektīvas^[81] un pats jēdziens "metodoloģija" ir biežs sinonīms "statistikai." Praktiski visas socioloģijas doktorantūras studijas ASV pieprasa statistisko metožu apmācību. Kvantitatīvo pētnieku radītie darbi arī biežāk tiek uzskatīti par "uzticamiem" un "neaizspriedumainiem" vairumā sabiedrības,^[82] tomēr šos spriedumus joprojām izaicina antipozitīvisti.^[82]

Metodes izvēle lielākajā daļā gadījumu ir atkarīga no tā, ko pētnieks vēlas izpētīt. Piemēram, pētnieks, kurš vēlas iegūt vispārināmu statistiku par populāciju var izsūtīt aptaujas anketas reprezentatīvai populācijas izlasei. Un pretēji — pētnieks, kurš tiecas pēc indivīda sociālās rīcības pilnas, kontekstuālas izpratnes var izvēlēties etnogrāfiskus dalībnieku novērojumus vai atvērto jautājumu intervijas. Pētījumi bieži apvienos abas metodes, lai veiktu "triangulēšanu, daudzstratēģiju dizainu. Piemēram, kvantitatīva izpēte var tikt veikta, lai gūtu statistisku priekštatu par pētāmo tēmu vai mērķa grupu, kuru pēc tam apvieno ar kvalitatīvām intervijām, lai noteiktu aģentu lomu un nozīmi.^[79]

Izlases veidošana

Kvantitatīvās metodes bieži tiek izmantotas, lai uzdotu jautājumus par plašu populāciju, padarot iedzīvotāju skaitīšanu vai arī pilnīgu iedzīvotāju uzskaiti par nesasniedzamu (metodi parastos apstākļos). Tādējādi "izlase" veido apstrādājamu populācijas apakšgrupu. Kvantitatīvā izpētē statistiku izmanto, lai veidotu vispārinājumus, kas izdarīti no izlases, un tos attiecinātu uz visu populāciju. Aptaujājamā kopuma izveidi sauc par "izlases veidošanu". Kaut arī parasti vislabākais variants izlases veidošanā ir nejaušā izlase, tiek izmantota arī stratificētās izlases veidošana gadījumos, kad sabiedrības apakšgrupas ir specifiskas. Pretēji nejaušajai, dažreiz rodas nepieciešamība pēc ne-varbūtības (ne nejaušas) izlases, piemēram, ērtākās izlases vai "sniega bumbas", kurās pētnieki vēršas pie tuvākajiem respondentiem, kas tos noved pie nākamajiem respondentiem.^[79]

Metodes

Šis saraksts ir nepilnīgs; Tu vari palīdzēt, to papildinot.

• Arhīvu izpēte jeb vēsturiskā metode: sniedzas pēc otršķirīgiem datiem, kas atrodami vēstures arhīvos un ierakstos, piemēram, biogrāfijās, memuāros, žurnālos u.c.
• Satura analīze: interviju un citu tekstu satura sistemātiska analīze. Bieži dati tiek "kodēti" kā daļa no "pētījumā pamatotās" teorijas pieejas, izmantojot kvalitatīvu datu analīzes (QDA) programmatūru, piemēram, NVivo,^[83] Atlas.ti, vai QDA Miner.
• Eksperimentālā izpēte: pētnieks izolē vienu sociālu procesu un atkārto to laboratorijā (piemēram, radot situāciju, kurā var rasties neapzināti dzimumu priekštatu aizspriedumi), tiecoties noteikt vai konkrēta sociāla mainīgā vērtība var izraisīt pārmaiņas vai būt atkarīga no citiem mainīgajiem (piemēram, novērojot vai cilvēku jūtas attiecībā uz tradicionālajām dzimumu lomām var tikt manipulētas, iedarbinot kontrastējošus stereotipus).^[84] Dalībnieki tiek nejauši atlasīti grupās, kur viņi kalpo kā kontroles mehānisms—tie kā atskaites punkts tiek salīdzināti ar atkarīgo mainīgo [citām grupām], tiesa gan viņi nenonāk tiešā saskarsmē ar atkarīgajiem mainīgajiem vai arī tiek izmantoti gan atkarīgie, gan kā neatkarīgie mainīgie. Nejaušības pieeja ļauj pētniekam būt drošam, ka jebkura atšķirība starp grupām ir manipulācijas rezultāts.
• Garengriezuma pētījums: paplašināta konkrēta cilvēka vai grupas izpēte ilgstošā laika posmā.
• Novērojums: izmantojot maņu datus, pētnieks iegūst informācijas ierakstus par sociālajiem fenomeniem vai uzvedību. Novērojuma tehnikas var iekļaut vai neiekļaut piedalīšanos. Piedalīšanās novērojumā, pētnieks dodas veikt lauka darbu (piemēram kopienā vai darba vietā) un piedalās lauka aktivitātēs ilgstošā laika posmā, lai iegūtu padziļinātu izpratni par pētāmo lauku.^[85] Dati, kas iegūti ar šādu tehniku var tikt analizēti gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.
• Anketēšana: pētnieks iegūst datus, izmantojot intervijas, anketas vai līdzīgu sniegumu no cilvēku kopuma izlases, kas iegūti no interesējošās sabiedrības daļas. Anketas jautājumi intervijā vai aptaujā var būt gan atvērti, gan slēgti.^[86] Dati no aptaujām parasti tiek analizēti statistiski ar datorprogrammu palīdzību.

Skaitļošanas socioloģija

Sociologi arvien biežāk izmanto intensīvu aprēķinu metodes, lai analizētu un modelētu sociālus fenomenus.^[87] Izmantojot datorsimulācijas, mākslīgo saprātu, tekstu analīzi, kompleksas statistiskās metodes un jaunas analītiskās pieejas, piemēram, sociālo tīklu un sociālo seku, skaitļošanas socioloģija izstrādā un testē kompleksu sociālo procesu teorijas ar pakāpenisku sociālās mijiedarbes modelēšanu.^[88]

Kaut arī izpētes objekts un metodoloģijas sociālajā zinātnē atšķiras no tām, kuras izmanto dabas zinātne vai datorzinātne, vairākas no pieejām, ko izmanto modernajā sociālajā simulācijā, sākotnēji cēlušās no fizikas un mākslīgā intelekta izpētes laukiem.^[89][90] Un otrādi, dažas no pieejām, kas aizsākušās skaitļošanas socioloģijā, ir pārnestas uz dabas zinātņu lauku, piemēram, tīklu centralitātes mērījumi no sociālo tīklu analīzes un tīklu zinātnes. Saistītajā literatūrā skaitļošanas socioloģija nereti tiek saistīta ar sociālās komplicētības izpēti.^[91] Tādi sociālas komplicētības jēdzieni kā kompleksās sistēmas, nelineārie starpsavienojumi starp makro un mikro procesiem, un rašanās, ir kļuvuši par skaitļošanas socioloģijas vārdnīcas sastāvdaļām.^[92] Praktisks un labi pazīstams piemērs ir skaitļošanas modeļa izveide, kas atveido "mākslīgu sabiedrību", ar kura palīdzību pētnieki var analizēt sociālās sistēmas struktūru.^[93][94]

Sociālās izpētes praktiskais lietojums

Sociālā izpēte informē politiķus un politikas veidotājus, izglītotājus, pilsētu plānotājus, likumdevējus, ierēdņus, nekustamā īpašuma izstrādātājus, biznesa līderus, vadītājus, sociālos darbiniekus, nevalstisko un bez-peļņas organizāciju pārstāvjus, kā arī cilvēkus, kas ieinteresēti sociālo problēmu pārvarēšanā. Pastāv plaša pārklāšanās starp sociālo izpēti, tirgdarbības pētījumiem un citām statistikas disciplīnām.

Socioloģijas novirzieni

• Sociālā organizācija ir dažādu institūciju, sociālo grupu, sabiedriskās noslāņošanās, sociālās mobilitātes, birokrātijas, etnisko grupu un attiecību, un citu līdzīgu objektu tādu kā izglītība, politika, reliģija, ekonomika u. c. izpēte.
• Sociālā psiholoģija ir cilvēka dabas, kā grupu dzīves, sociālo attieksmju, kolektīvās uzvedības un personības veidošanās izpēte. Tā pēta grupu dzīvi un indivīda raksturiezīmes, attieksmes, grupu dzīves ietekmētu ticību, un skata cilvēku attiecībā pret apkārtējām grupām.
• Sociālās pārmaiņas un dezorganizācija ir izpēte, kura nodarbojas ar kultūras pārmaiņu, sociālo attiecību un pārrāvumu vai sabrukumu sabiedrībā pētniecību, kā arī citām pastāvošām problēmām, piemēram, jauniešu noziedzība, kriminalitāte, psihotropo vielu atkarība, ģimenes konflikti, šķiršanās, populācijas problēmas un citām tamlīdzīgām problēmām.
• Cilvēku ekoloģija pēta konkrētas populācijas dabu un uzvedību attiecībā pret grupu pastāvošajām sociālajām institūcijām. Piemēram, šāda veida studijas ir parādījušas psihisko slimību, kriminalitātes, pārkāpumu, prostitūcijas un narkotiku atkarību pieaugumu pilsētu centros un citās augsti attīstītās vietās.
• Populācija vai demogrāfija pēta populācijas lielumu, sastāvu, pārmaiņas un kvalitāti, un to, kā šie rādītāji ietekmē ekonomiku, politiku un sociālo sistēmu.
• Socioloģiskā teorija un nodarbojas ar grupu dzīves teoriju pielietojamību un noderību cilvēka vides regulēšanā, tā iekļauj teoriju radīšanu un pārbaudi kā pamatu prognozēm un cilvēka sociālās vides kontrolei.
• Lietišķā socioloģija lieto tīras socioloģiskas izpētes secinājumus par dažādām darbības jomām, piemēram, kriminoloģijas, sociālā darba, kopienu veidošanos, izglītību, industriālajām attiecībām, laulību, etniskajām attiecībām, ģimeņu konsultācijām un citiem dzīves aspektiem un ikdienas dzīves problēmām.^[95]

Mērogs un temati

Kultūra

Zimmelam kultūra nozīmēja "indivīdu kultivāciju caur ārēju spēku aģentūru, kuru vēstures gaita padarījusi objektīvu".^[61] Kaut arī agrīnie teorētiķi, piemēram, Dirkems un Marsels Moss bija ietekmīgi kultūras antropoloģijā, kultūras sociologi kopumā bija nodarbināti ar modernās (nevis primitīvās jeb senās) sabiedrības izpēti. Kultūras socioloģija dažreiz ir empīriska, priekšroku dodot hermeneitikskai vārdu, artefaktu un simbolu analīzei. Izpētes lauks ir cieši saistīts ar kritisko teoriju, attiecīgi Teodoru Adorno (Theodor W. Adorno), Valteru Benjaminu (Walter Benjamin) un citiem Frankfurtes skolas pārstāvjiem. Brīvi nošķirtas no socioloģijas ir kultūras studijas. Birmingemas skolas teorētiķi, tādi kā Ričards Hogarts (Richard Hoggart) un Stjuarts Hols (Stuart Hall) apšaubīja iedalījumu starp "ražotājiem" un "patērētājiem", kuri redzami agrākajā teorijā, uzsverot to savstarpību tekstu veidošanā. Kultūras studijas tiecas izpētīt pētījumu objektus to kultūras prakses un tās attiecību ar varu ziņā. Piemēram, subkultūras (tādas, kā baltādainā strādnieku šķiras jaunatne Londonā) apskatītu grupas sociālās prakses to attiecībā ar dominējošo šķiru. 1960. gadu "kultūras pagrieziens" aizsāka strukturālistu un tā dēvēto postmoderno pieeju sociālajās zinātnēs, piešķirot kultūrai daudz lielāku nozīmi socioloģijas dienas kārtībā.

Kriminalitāte, deviance, likums un sods

Kriminologi analizē kriminālo darbību dabu, cēloņus un kontroli, sniedzoties pēc metodoloģijām no socioloģijas, psiholoģijas un biheiviorisma zinātnēm. Deviances socioloģija koncentrējas uz rīcību un uzvedību, kas pārkāpj normas, iekļaujot gan formāli pieņemtos likumus (citiem vārdiem, noziedzība) gan neformālās kultūras normas. Sociologu ziņā ir pētīt, kādēļ šādas normas pastāv, kā tās mainās laika gaitā un kā tās tiek uzspiestas, bez aizspriedumiem un bez nosodošas attieksmes. Deviances jēdziens ir centrāls modernajā strukturālajā funkcionālismā un sistēmu teorijā. Roberts Mērtons (Robert K. Merton) radīja deviances topoloģiju, kā arī iesakņoja jēdzienus "parauguzvedība", "neparedzētas sekas" un "pašpiepildīgs paredzējums (‘’self-fulfilling prophecy’’)".^[96]

Likumu izpēte spēlēja nozīmīgu lomu klasiskās socioloģijas izveidē. Dirkems slaveni aprakstīja likumu kā sociālās solidaritātes "redzamo simbolu".^[97] Likumu socioloģija attiecināma gan kā socioloģijas apakšnozare, gan kā pieeja tiesību zinātņu studijās. Likumu socioloģija apvieno dažādus izpētes laukus, kuri pēta likumu mijiedarbi ar citiem sabiedrības aspektiem, piemēram, tiesību institūciju attīstību un likumu ietekmi uz pārmaiņām sabiedrībā un otrādi. Piemēram, nesen veikts ietekmīgs darbs šajā jomā, pamatojoties uz statistisko analīzi, secināja, ka cietumsodu pieaugums ASV pēdējo 30 gadu laikā ir izskaidrojums ar izmaiņām likumā un pārvaldē nevis ar reālu noziedzības palielināšanos; un, ka šis pieaugums nozīmīgi ietekmē sabiedrības noslāņojuma saglabāšanos.^[98]

Ekonomikas socioloģija

Jēdzienu "ekonomikas socioloģija" 1879. gadā pirmo reizi izmantoja Viljams Stenlijs Dževonss (William Stanley Jevons), to vēlāk precizēja Dirkema, Vēbera un Zimmela darbi laika posmā no 1890. — 1920. gadam.^[99] Ekonomikas socioloģija radās kā jauna pieeja ekonomisko fenomenu analīzei, piešķirot uzsvaru šķiru attiecībām un modernitātei kā filozofiskam konceptam. Attiecības starp kapitālismu un modernitāti ir būtiskas, iespējams, to vislabāk demonstrē Vēbera Protestantiskā ētika un kapitālisma gars (1905. g.) un Zimmela Naudas filofozija (1900. g.). Mūsdienu perioda ekonomikas socioloģija, kas pazīstama arī kā jaunā ekonomikas socioloģija, tika nostiprināta 1985. gadā ar Marka Granovetera (Mark Granovetter) darbu "Ekonomiskā rīcība un Sociālā Struktūra: Iegultības problēma". Šis darbs izstrādāja iegultības (embeddedness) jēdzienu, kurš nosaka to, ka ekonomiskās attiecības starp indivīdiem un uzņēmumiem notiek sociālo attiecību ietvaros (tādējādi sociālās attiecības strukturē ekonomiskās attiecības, kā arī plašākas sociālās struktūras, kuru posmā ietilpst šīs attiecības). Sociālo tīklu analīze ir bijusi primārā metodoloģija šī fenomena izpētē. Granovetera teorija par vājo saišu un Ronalda Burta (Ronald Burt) jēdziens par strukturālajiem caurumiem (holes) ir divi visplašāk zināmie teorētiskie pienesumi šajā laukā.

Vide

Vides socioloģija pēta cilvēku mijiedarbi ar dabisko apkārtni, tipiski uzsverot cilvēka dimensiju vides problēmās, šo problēmu sociālo ietekmi un centienus tās risināt. Līdzīgi kā ar citiem socioloģijas apakšlaukiem, studijas vides socioloģijā var būt vienā vai vairākos analīzes līmeņos, sākot ar globālu (pasaules-sistēmas) un beidzot ar vietēju, sabiedrisku līdz individuālu līmeni. Uzmanība tiek arī pievērsta procesiem, ar kuru palīdzību vides problēmas kļūst cilvēkiem zināmas un definētas.

Izglītība

Izglītības socioloģija ir mācība par to, kā izglītības institūcijas nosaka sociālās struktūras, pieredzes un citus rezultātus. Tā galvenokārt ir nodarbināta ar skolu sistēmām modernajās rūpnieciskajās sabiedrībās.^[100] Klasiskais 1966. gada Džeimsa Kolmena (James Samuel Coleman) pētījums šajā laukā, pazīstams kā "Kolmena ziņojums", analizēja 150 00 studentu sniegumu un noskaidroja, ka studentu izcelsme un sociālekonomiskais statuss ir daudz svarīgāki, nosakot izglītības rezultātus, nekā mērītās atšķirības skolu resursos (citiem vārdiem — izmaksas uz vienu cilvēku).^[101] Pretrunas par "skolu efektiem", kurus aizdedza šis pētījums, turpinās joprojām. Tas arī atklāja to, ka sociāli nelabvēlīgo aprindu melnādainie studenti ieguva vairāk no mācīšanās dažādu rašu klasēs, kas bija katalizators "atsegregējošai pārvadāšanai" (desegregation busing) Amerikas publiskajās skolās (melnādaino skolēnu transportēšanas plānošana, lai novērstu sabiedrības segregāciju).

Ģimene, dzimte un seksualitāte

Ģimene, dzimte un seksualitāte veido plašas studiju tēmas daudzos socioloģijas apakšlaukos. Ģimenes socioloģija pēta ģimeni kā institūciju un socializācijas vienību, īpašu uzmanību pievēršot salīdzinoši modernas vēstures parādībai — nukleārai ģimenei un tā atšķirīgajām dzimtes lomām. Arī priekšstats par "bērnību" ir nozīmīgs (‘’jauns’’ priekšstats sabiedrībā). Kā viena no vairākām vienkāršām institūcijām, kurai var lietot socioloģisku perspektīvu, ģimenes socioloģija nereti ir sastopama ievadkursos akadēmiskajās mācību programmās. Feminisma socioloģija, no otras puses, ir normatīvs apakšlauks, kas novēro un kritizē dzimtes un seksualitātes kultūras kategorijas, jo īpaši attiecībā pret varu un nevienlīdzību. Feminisma teorijas galvenais uzsvars tiek likts un patriarhātu un sistēmisku sieviešu apspiestību, kas saskatāma daudzās sabiedrībās gan maza mēroga mijiedarbē, gan plašāka mēroga sabiedrības struktūrās. Feminisma socioloģija analizē arī to, kā dzimte saslēdzas ar rasi un šķiru, lai radītu un turpinātu sociālo nevienlīdzību.^[102] "Tas, kā novērtēt atšķirības sievišķības un vīrišķības definīcijās un dzimuma lomu dažādās sabiedrībās un vēstures posmos" arī ir būtiski.^[103] Dzimtes sociālā psiholoģija no otras puses, izmanto eksperimentālas metodes, lai atklātu dzimtes stratifikācijas mikro-procesus. Piemēram, viens nesens pētījums parādījis kā Curriculum vitae novērtētāji samazina sieviešu novērtējumu par mātes būšanu, kamēr vīriešiem novērtējums pieaug, ja tie ir tēvi.^[104] Cits eksperimentu komplekts parādīja to, ka vīrieši, kuru seksualitāte tiek apšaubīta kompensē to ar lielāku vēlmi pēc militāras iesaistes, sporta lietderības transportlīdzekļiem [SUV], kā arī izteiktāku opozīciju viendzimuma laulībām.^[105]

Veselība un saslimšana

Veselības un saslimšanas socioloģija pievēršas sabiedrības ietekmei un attieksmei pret saslimšanu, slimībām, invaliditāti un novecošanu. Turpretim medicīnas socioloģija pievēršas medicīnas organizācijai un klīnisko institūciju iekšējai kārtībai un norisēm. Lielbritānijā socioloģija tika ieviesta medicīnas studijās pēc Gudeno (Goodenaugh) ziņojuma 1944. gadā.^[106]

Internets

Sociologus internets interesē dažādu iemeslu dēļ; vispraktiskāk kā izpētes un diskusiju platforma.^[107] Interneta socioloģija plašā izpratnē analizē tiešsaistes kopienas (piemēram, ziņu grupas, sociālo tīklu vietnes) un virtuālās pasaules. Tiešsaistes kopienas var tikt studētas statistiski ar tīklu analīzi vai tikt kvalitatīvi interpretēta ar virtuālo etnogrāfiju. Organizatoriskās izmaiņas katalīzē jaunie mediji, tādējādi plašā mērogā ietekmējot sociālas pārmaiņas, iespējams veidojot ietvaru pārejai no rūpniecības uz informācijas sabiedrību. Nozīmīgs darbs šajā ziņā ir Manuela Kastelsa (Manuel Castells)' Interneta galaktika— kura nosaukums veido inter-tekstuālu atsauci uz Māršala Makluena (Marshall McLuhan) Gūtenberga galaktiku.^[108]

Zināšanas un zinātne

Zināšanu socioloģija ir mācība par attiecībām starp cilvēka domu un sociālo kontekstu, kurā tā rodas, un valdošo ideju ietekmi uz sabiedrībām. Jēdzienu sākotnēji plaši izmantoja 1920. gados, kad vairāki vācvalodīgie teorētiķi, jo īpaši Makss Šēlers (Max Scheler) un Kārls Manheims (Karl Mannheim) par to rakstīja. Ar funkcionālisma dominanci līdz 20. gadsimta vidum, zināšanu socioloģija palika vadošo socioloģisko atziņu perifērijā. To lielā mērā izdomāja no jauna un lietoja daudz tuvāk ikdienas gaitu izpētei Pīters Bergers (Peter L. Berger) un Tomass Lukmans (Thomas Luckmann) darbā Realitātes sociālā konstrukcija (1966. g.) un tā joprojām ir centrāla pieeja metodēm, kas nodarbojas ar kvalitatīvu cilvēku sabiedrības izpratni. Mišela Fuko (Michael Foucault) "arheoloģiskie" un "ģenealoģiskie" pētījumi ievērojami ietekmējuši mūsdienas.

Zinātnes socioloģija saistīta ar zinātnes kā sabiedriskās darbības izpēti, jo sevišķi "ar zinātnes sociālajiem apstākļiem un efektiem, un zinātniskās darbības sabiedrības struktūrām un norisēm".^[109] Nozīmīgi teorētiķi zinātnes socioloģijā ir Roberts Mērtons (Robert K. Merton) un Bruno Latūrs (Bruno Latour). Šie socioloģijas atzari ir devuši savu sniegumu zinātnes un tehnoloģiju studiju izveidē.

Literatūra

Literatūras socioloģija ir kultūras socioloģijas apakšlauks. Tā pēta literatūras sociālo veidošanu un tās sociālo ietekmi. Ievērojams piemērs ir Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) 1992. gada "Les Règles de L'Art: Genèse et Structure du Champ Littéraire", kuru uz angļu valodu pārtulkojusi Sūzana Emanuela (Susan Emanuel) kā "Mākslas noteikumi: Literatūras lauka izcelsme un struktūra" (1996. g.). Neviens no socioloģijas dibinātājiem neradīja detalizētu literatūras izpēti, taču tie radīja idejas, kuras vēlāk literatūrā lietoja citi. Marksa ideoloģijas teorija tika mērķēta Pjēra Mašerē (Pierre Macherey), Terija Īgltona (Terry Eagleton) un Frederika Džeimsona (Frederic Jameson) literatūrā. Vēbera modernitātes kā kultūras racionalizācijas teorija, kuru viņš lietoja mūzikai, vēlāk tika attiecināta uz visām mākslām, literatūru ieskaitot, pateicoties Frankfurtes skolas rakstniekiem, piemēram, Adorno un Hābermāsam. Dirkema uzskatu par socioloģiju kā ārēji-definētu sociālo faktu izpēti uz literatūru novirzīja Roberts Eskarpī (Robert Escarpit). Arī Burdjē paša darbs acīmredzami ir aizņēmies no Marksa, Vēbera un Dirkema.

Mediji

Līdzīgi kā ar kultūras studijām, mediju izpēte ir atšķirīga disciplīna, kam jāpateicas socioloģijas un citu sociālo, humanitāro zinātņu, konkrēti — literārā kriticisma un kritiskās teorijas konverģencei. Kaut arī veidošanas process un estētisko formu kritika neietilpst tikai sociologu pārziņā, socializējošo faktoru analīze, tādu kā ideoloģisko efektu auditorijas uztvere, aizsākusies no socioloģiskās teorijas un metodoloģijas. Tādējādi "mediju socioloģija" nav apakš-disciplīna pati par sevi, mediji ir bieži kopīgi un nereti nešķirami temati (starp socioloģiju un mediju pētījumiem).

Militārā socioloģija

Militārā socioloģija vairāk tiecas pēc sistemātiskas militārās vides kā sociālu grupu izpētes nevis militārās organizācijas izpētes. Tas ir ļoti specializēts apakšlauks, kurš pēta problēmas, kas saistītas ar karadienestu kā atšķirīgu grupu ar uzspiestu kolektīvo rīcību, veidotu uz kopīgām interesēm, saistītām ar izdzīvošanu, ievadītu nodarbošanos un kaujām, un kuru mērķi un vērtības ir vairāk definēti un šaurāki nekā civilajai sabiedrībai. Militārā socioloģija arī pēta civilpersonu- militārpersonu attiecības un mijiedarbi starp citām grupām vai valdības aģentūrām. Temati var ietvert valdošos pieņēmumus, kurus uztur tie, kas ir darbojas militārajā jomā izmaiņas militārpersonas gatavībā doties cīņā; militāro biedrību veidošanās; militārais profesionālisms; pieaugošā sieviešu nodarbināšana bruņotajos spēkos; militārie rūpnieciski-akadēmiskie kompleksi; militārās vides atkarība no izpētes; un militārās struktūras institucionalizācija un organizācija.^[110]

Politikas socioloģija

Vēsturiski politikas socioloģiju nodarbināja attiecības starp politiskām organizācijām un sabiedrību. Tipisks izpētes jautājumus varētu būt: "Kāpēc tik maz Amerikas pilsoņu izvēlas balsot?"^[111] Šajā ziņā jautājumi par politiskā viedokļa veidošanos aizguva dažus no Paula Lācersfelda (Paul Lazarsfeld) aizsāktajiem statistiskajiem izpētes veidiem. Tas ir liels politikas socioloģijas apakšlauks, kas smeļas no salīdzinošās vēstures, lai analizētu sociālpolitiskās tendences. Lauks attīstījās no Makša Vēbera un Moiseja Ostrogorskija (Moisey Ostrogorsky).^[112]

Mūsdienu politikas socioloģija iekļauj šos izpētes laukus, taču tā ir pakļauta plašākiem jautājumiem par politiku un varu.^[113] Šodien politikas sociologi ir tikpat ieinteresēti jautājumos par to, kā veidojas identitāte, veicinot vienas grupas strukturālo dominanci pār citām; politiku, kas zina kā un ar kādu autoritāti; kā sociālajās mijiedarbēs tiek panākta vara, cik tie ieinteresēti ir plašās kulturālās un sociālās pārmaiņās. Šie jautājumi visdrīzāk tiks pētīti ar kvalitatīvo metožu palīdzību. Sociālo kustību un to efektu pētījumi ir bijuši īpaši svarīgi attiecībā uz šīm plašākajam politikas un varas definīcijām.^[114]

Rasu un etniskās attiecības

Rasu un etnisko attiecību socioloģija ir disciplīnas novirziens, kas pēta sociālās, politiskās un ekonomiskās attiecības starp rasēm un tautībām visos sabiedrības līmeņos. Šis novirziens iekļauj rasisma, apmešanās vietu segregāciju un citus kompleksus sociālos procesus starp dažādām rasu un etniskajām grupām. Šī pētniecība regulāri mijiedarbojas ar citiem socioloģijas virzieniem, piemēram, stratifikāciju un sociālo psiholoģiju, kā arī pēckoloniālo teoriju. Politiskās politikas līmenī, etniskās attiecības tiek izsvērtas vai nu ar pārtautošanās vai daudzkulturālisma jēdzieniem.^[115] Antirasisms veido vēl vienu politikas stilu, kas īpaši populārs bija 1960.—1970 gados.

Reliģija

Reliģijas socioloģija pēta prakses, vēsturiskās izcelsmes, notikumu attīstības, universālās tēmas un reliģijas lomas sabiedrībā.^[116] Īpašs uzsvars tiek likts uz atkārtojošo reliģijas lomu visās sabiedrībās un pierakstītajās vēsturēs. Reliģijas socioloģija ir nošķirta no reliģijas filozofija tādā ziņā, ka sociologi nemēģina aptvert reliģisko apgalvojumu validitāti, tā vietā pieņemot to, ko Pīters Bergers (Peter L. Berger) aprakstīja kā "metodoloģiska ateisma" pozīciju".^[117] Varētu teikt, ka modernā, formālā socioloģijas disciplīna aizsākās ar Dirkema reliģijas analīzi 1897. gada pētījumā par pašnāvību līmeņiem starp Romas katoļu un protestantu populācijām. Makss Vēbers publicēja četrus nozīmīgus tekstus par reliģiju ekonomikas socioloģijas un sabiedriskās noslāņošanās kontekstā: Protestantisma ētika un kapitālisma gars (1905. g.); Ķīnas reliģija: Konfūcisms un daoisms (1915. g.); Indijas reliģija: Hinduisma un budisma socioloģija (1915. g.); and Senais jūdaisms (1920. g.). Mūsdienu debatēs bieži pievērsšas tādiem tematiem, kā sekularizācija, civilā reliģija, un reliģijas loma globalizācijas un daudzkulturālisma kontekstā.

Sociālie tīkli

Sociālais tīkls ir sociāla struktūra, kuru veido indivīdi (vai organizācijas), kuras dēvē par "mezgliem" (nodes), kas sasieti ar vienu vai vairākām konkrētām savstarpējām atkarībām, piemēram, draudzību; radniecību; finanšu apmaiņu; nepatiku; seksuālām attiecībām; vai ticību attiecībām; zināšanām un vai prestižu. Sociālie tīkli darbojas dažādos līmeņos, sākot ar ģimenēm līdz pat tautām, un tiem ir būtiska lomu, nosakot veidus, kā problēmas tiek risinātas, organizācijas vadītas, un to, cik ļoti indivīdi spēj sasniegt savus mērķus. Sociālo tīklu analīze neveido pieņēmumu par to, ka grupas ir sabiedrības pamatvienības: pieeja ir atvērta mazāk-ierobežotu sociālo sistēmu izpētei, sākot ar ne-lokālu kopienu un beidzot ar apmaiņas tīkliem (tirgiem). Tā vietā, lai attiektos pret indivīdiem (personām, organizācijām, valstīm) kā atsevišķām analīzes vienībām, tīklu analīze fokusējas uz to, kā saišu struktūra ietekmē indivīdus un to attiecības. Pretēji tām analīzes pieejām, kas pieņem, ka socializācija iekš normām nosaka uzvedību, tīklu analīze meklē to, kādā mērā struktūra un saišu kompozīcija ietekmē normas. Atšķirībā no lielākās daļas citu socioloģijas lauku, sociālā tīklu analīze parasti tiek definēta ar formālas matemātikas palīdzību.

Sociālā psiholoģija

Socioloģiskā sociālā psiholoģija fokusējas uz mikro līmeņa sociālajām rīcībām. Šo pieeju varētu raksturot kā "socioloģisku miniatūrismu", pētot veselu sabiedrību caur indivīdu domu un emociju spektru, kā arī mazu grupu uzvedību.^[118] Īpaši nozīmīgi psiholoģijas sociologiem ir izskaidrot demogrāfijas, sociālo un kultūras faktu dažādību cilvēku sociālajā mijiedarbē. Daži no vadošajiem tematiem šajā laukā ir sociālā nelīdzvērtība, grupu dinamika, aizspriedumi, agresija, sociālā uztvere, grupu uzvedība, sociālās pārmaiņas, neverbālā uzvedība, socializācija, pakļaušanās, līderība un sociālā identitāte. Sociālo psiholoģiju var mācīt ar psiholoģisku uzsvaru.^[119] Socioloģijā pētnieki šajā laukā ir prominentākie eksperimentālo metožu izmantotāji (tomēr atšķirībā no psihologiem, tie bieži izmanto arī citas metodoloģijas). Sociālā psiholoģija apskata sociālās ietekmes, kā arī sociālo uztveri un mijiedarbi.^[119]

Noslāņošanās

Sabiedrības noslāņojums ir hierarhiska kārtība, kurā indivīdi tiek iedalīti sociālās šķirās, kastās un dalījumos sabiedrībā.^[120] Modernās rietumu sabiedrībās noslāņošanās tradicionāli saistīta ar kultūras un ekonomisko kārtību trijās vadošās šķirās: augstākā šķira, vidusšķira un zemākā šķira, katru no tām var iedalīt tālāk smalkākos dalījumos (piemēram, nodarbinātības).^[121] Sabiedrības noslāņošanās tiek interpretēta radikāli atšķirīgos veidos socioloģijā. Strukturālā funkcionālisma piekritēji piedāvā ideju par to, ka, ņemot vērā šķiru un kastu noslāņojuma esamību visās sabiedrībās, hierarhijai ir veicinoša nozīme to eksistencē. Pretēji tam, konfliktu teorētiķi, kritizē resursu nepieejamību un sociālās mobilitātes trūkumu stratificētās sabiedrībās.

Kārlis Markss nošķīra sociālās šķiras pēc to saistības ar ražošanas līdzekļiem kapitālisma sistēmā: buržujiem pieder līdzekļi, kas iekļauj arī pašu proletiariātu, ņemot vērā, ka strādnieki var pārdot vien viņu pašu darbaspēku (veidojot materiālu pamatu kultūras superstruktūrai). Makss Vēbers kritizēja ekonomisko determinismu, argumentējot to, ka sabiedrības noslāņošanās nav pamatota tikai ar ekonomisku nevienlīdzību, bet ar citiem varas un statusa mainīgajiem rādītājiem (piemēram, patriarhātu). Saskaņā ar Vēberu, noslāņojums var rasties starp vismaz trīs kompleksiem mainīgajiem: (1) Īpašumu (šķira): personas ekonomisko stāvokli sabiedrībā, balstīta uz piedzimšanu un individuāliem sasniegumiem.^[122] Vēbers šajā ziņā atšķiras no Marksa, jo viņš nesaskata šo kā noteicošo faktoru stratifikācijā. Vēbers norādīja uz to, kā korporāciju vai nozaru vadītāji kontrolē uzņēmumus, kas tiem nepieder; Markss šādu personu būtu pieskaitījis proletfmodeariātam. (2) Prestižs (statuss): Personas prestižs vai popularitāte sabiedrībā. Šo varētu noteikt pēc tā, kādu darbu persona veic vai tam piederošās bagātības. (3) Vara (politiskā partija): personas spēja darīt lietas pēc saviem ieskatiem par spīti apkārtējo pretestībai. Piemēram, indivīdi valsts amatos tādos, kā Federālā izmeklēšanas biroja darbinieks vai Savienoto valstu Kongresa dalībnieks, varētu uzturēt nelielu īpašumu vai statusu, taču saglabāt ievērojamu varu.^[123] Pjērs Burdjē piedāvā modernu piemērus kultūras un simboliskā kapitālisma jēdzieniem. Tādi teorētiķi kā Ralfs Dārendorfs (Ralf Dahrendorf) ir norādījuši uz vidusšķiras paplašināšanās tendenci mūsdienu rietumu sabiedrībās, īpaši saistībā ar nepieciešamību pēc izglītota darbaspēka tehnoloģiju vai uz pakalpojumiem vērstajās sabiedrībās.^[124] Perspektīvas, kas saistītas ar globalizācijas problēmām, piemēram, atkarību teorija, nosaka šī efekta atkarību no darbinieku pārvirzes uz trešās pasaules valstīm.^[125]

Pilsētu un lauku socioloģija

Pilsētu socioloģija iekļauj pilsētas sabiedriskās dzīves un cilvēku mijiedarbes analīzi. Tā ir disciplīna, kas tiecas sniegt padomu politikas un plānošanā. Pēc rūpnieciskās revolūcijas, tādi darbi kā Georga Zimmela "Lielpilsēta un garīgā dzīve" (1903) pievēršas urbanizācijai un tās ietekmei uz atsvešinātību un anonimitāti. 1920. un 1930. gados Čikāgas skola radīja ievērojamu teoriju apjomu par pilsētu dabu, kas ir svarīgs pilsētu socioloģijā un kriminoloģijā, izmantojot simbolisko interakcionismu kā metodi lauka izpētē. Mūsdienu izpēte ir bieži izmantota globalizācijas kontekstā, piemēram, Saskijas Sasenas (Saskia Sassen) pētījumi par "globālo pilsētu".^[126] Lauku socioloģija, pretēji, ir ne-pilsētu apgabalu analīze.

Darbs un industrija

Darba socioloģija jeb industriālā socioloģija pēta "tendenču virzienus un ietekmes tehnoloģiskajās pārmaiņās, globalizācijā, darba tirgū, darba organizācijā, vadības praksēs un nodarbinātības attiecībās tādā mērogā, kādā šīs tendences ir cieši saistītas ar nevienlīdzības veidolu pārmaiņām mūsdienu sabiedrībās un mainīgajām indivīdu un ģimeņu pieredzēm tādos veidos, kādos darbinieki izaicina, pretojas un veido pašu pienesumus darba veidoliem un darba institūciju formēšanām".^[127]

Socioloģija un citas akadēmiskās disciplīnas

Socioloģija pārklājas ar dažādām disciplīnām, kas pēta sabiedrību, jo sevišķi antropoloģiju, politikas zinātni, ekonomiku un sociālo filozofiju. Daudzi salīdzinoši jauni lauki kā komunikācijas studijas, kultūras studijas, demogrāfija un literārā teorija, izmanto metodes, kuru pirmsākumi meklējami socioloģijā. Jēdzieni "sociālā zinātnē" un "sociālā izpēte" abi ieguvuši zināmu autonomiju kopš to rašanās brīža klasiskajā socioloģijā. Atšķirīgais sociālās psiholoģijas lauks parādījās no dažādām socioloģiskiem un psiholoģiskiem krustojumiem, un to tālāk nošķir socioloģiskais vai psiholoģiskais uzsvars.^[128]

Socioloģija un lietišķā socioloģija ir saistītas ar profesionālo un akadēmisko sociālā darba disciplīnu^[129] Abas disciplīnas pēda sociālās mijiedarbes, kopienas un dažādu sistēmu ietekmi (piemēram, ģimenes, skolas, kopienas, likumu, politiskās sfēras) uz indivīdu.^[130] Tomēr sociālais darbs ir galvenokārt vērsts uz praktiskām stratēģijām, lai atvieglotu sociālas disfunkcijas; socioloģija vispārīgi piedāvā padziļinātu izpēti šo problēmu saknēs.^[131] Piemēram, sociologs varētu pētīt, kāpēc kopiena ir pakļauta nabadzībai. Lietišķais sociologs būtu vairāk fokusēts un praktiskām stratēģijām, kas būtu jādara, lai atvieglotu šo problēmu. Sociālais darbinieks vairāk koncentrējot uz rīcību: realizējot šīs stratēģijas "tieši" vai "netieši" ar garīgās veselības terapiju, padomu sniegšanu, aizstāvību, kopienas organizēšanu vai kopienas mobilizēšanu.^[130]

Sociālā antropoloģija ir antropoloģijas virziens, kas pēta kā mūsdienās dzīvojošie cilvēki uzvedas sociālās grupās. Sociālās antropoloģijas praktizētāji, līdzīgi sociologiem, izmeklē dažādus sociālās organizācijas aspektus. Tradicionāli sociālie antropologi analizējuši nerūpnieciskās un ne-rietumu sabiedrības, kamēr sociologi fokusējušies un rietumu pasaules industrializētajām sabiedrībām. Tomēr pēdējo gados sociālā antropoloģija ir paplašinājusi tās fokusu uz mūsdienu rietumu sabiedrībām, nozīmējot abu disciplīnu palielinātu saplūšanu.^[132][133]

Sociālbioloģija ir izpēte par to, kā sociālo uzvedību un organizāciju ietekmējusi evolūcija un citi bioloģiskie procesi. Lauki sapludina socioloģiju ar vairāk citām zinātnēm, tādām kā antropoloģiju, bioloģiju un zooloģiju. Sociālbioloģija ir raisījusi pretrunīgu novērtējumu akadēmiskajā socioloģijā par pārāk plašas uzmanības veltīšanu gēnu izpausmēm pār socializācijas un apkārtējās vides faktoriem kopumā (tā sauktā "Iedzimtība vai audzināšana"). Entomoloģistam Edvardam Osbornam Vilsonam (E. O. Wilson) tiek piedēvēta oriģinālā sociālbioloģijas izveide un aprakstīšana.^[134] Bez sociālbioloģijas biokomunikāciju teorija izmeklē mijiedarbes starp ne-cilvēku organismiem, tādiem kā dzīvnieku komunikācija, augu komunikācija, sēņu komunikācija un mikroorganismu komunikācija uz noteikumu-pārvaldes zīmju-izmantošanas (rule-governed sign-use) pamata. Šajā ziņā jebkura uzvedības koordinācija starp vismaz diviem organismiem notiek ar zīmju-starpniecību, kas ir pamatā kombinatoriskiem (sintaktiskiem), no kontekstaatkarīgiem (pragmatiskiem) un satura-nozīmīgiem (semantiskiem) likumiem.^[135]

Ērvings Lūiss Horovics (Irving Louis Horowitz) savā 1994. gada darbā "Socioloģijas sadalīšanās" ir argumentējis disciplīnas, kaut arī nākamas no "ievērojamas izcelsmes un tradīcijām", norietu, pateicoties pārāk ideoloģiskām teorijām un nenozīmībai politisko lēmumu pieņemšanā: "Socioloģijas sadalīšanās aizsākās, kad šī dižā tradīcija kļuva par ideoloģiskas domāšanas subjektu, un kad zemākas tradīcijas guva nokļuva augšpusē līdz ar totalitārā triumfa iestāšanos"^[136] Turklāt: "Vēl nepieminēta problēma ir tā, ka socioloģijas vārgums padarījis visas sociālās zinātnes neaizsargātas pret tīru pozitīvismu — empīrismu, kam trūkst jelkāds teorētiskais pamatojums. Talantīgi indivīdi, kas agrāk būtu devušies socioloģijā, meklē intelektuālu stimulāciju biznesā, likumā, dabas zinātnē un pat radošajā rakstniecībā; tas nosūc socioloģijai tik ļoti vajadzīgo potenciālu."^[136] Horovics citē "centrālas disciplīnas" iztrūkumu kā problēmas saasinātāju. Randals Kolinss (Randall Collins), Dorotijas Sveinas Tomasas (Dorothy Swaine Thomas) profesors socioloģijā Pensilvānijas Universitātē un Redaktoru Padomes loceklis žurnālam Sociālā evolūcija un vēsture arī ir izteicis līdzīgu viedokli: "Mēs esam zaudējuši visu koherenci kā disciplīna, mēs sabrūkam specialitāšu konglomerātā, katrs dodoties savā virzienā, bez augstas cieņas vienam pret otru."^[137]

2007. gadā The Times Higher Education Guide publicēja sarakstu ar "visvairāk citētajiem autoriem humanitārajās zinātnēs" (ieskaitot filozofiju un psiholoģiju). Septiņi no desmit sarakstā esošajiem ir sociologi: Mišels Fuko (1), Pjērs Burdjē (2), Entonijs Gidenss (5), Ērvings Gofmanis (6), Jurgens (7), Makss Vēbers (8) un Bruno Latūrs (10).^[138]

Žurnāli

Visaugstāk vērtētie vispārīgie žurnāli, kas publicē oriģinālpētījumus socioloģijas laukā ir Amerikas Socioloģijas žurnāls (American Journal of Sociology) un Amerikas Socioloģiskie apskati (American Sociological Review).^[139] Gadskārtējais Socioloģijas apskats (Annual Review of Sociology), kurš publicē literatūras apskatus, arī ir augsti vērtēts.^[139] Pastāv arī daudzi citi vispārīgi un specializēti žurnāli.

Socioloģija Latvijā

Par socioloģijas aizsākumu Latvijā var runāt no diviem skatpunktiem. Par plašāku, no sociālās filozofijas nenorobežotu, sabiedrības izglītošanas aizsākumu var runāt sākot ar 1822. gadā izdoto vācu mācītāju laikrakstu Latviešu Avīzes, kā arī ar 1824. gadā nodibināto Latviešu literāro jeb Latviešu draugu biedrību.^[140] Vācu intelektuālais mantojums ietekmēja nacionālisma un antifeodālo ideju rašanos. Sistemātiska sabiedriskā darbība saistāmaa ar Sēta, Daba, Pasaule iznākšanu 1859. gadā.

Tomēr par empīriskās socioloģijas iesākumu Latvijā var runāt sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, neilgi pēc Staļina nāves. Līdz tam PSRS iekārtā socioloģija netika atzīta kā patstāvīga un atbalstāma zinātne. Pārmaiņu ietekmēja 3. Pasaules sociologu kongress 1956. gadā, kurā piedalījās desmit pārstāji no Padomju Savienības un kas raisīja teorētiskas diskusijas par nozares nozīmi un virzieniem. 1958. gadā diskusiju kulminācija iezīmēja Padomju sociologu asociācijas dibināšanu, liekot pamatus tālākai socioloģijas attīstībai PSRS, kas savukārt nostiprināja nozares veidošanos arī Latvijā. Jau 5. Pasaules sociologu kongresā 1962. gadā Vašingtonā piedalījās arī Latvijas pārstāvis Valentīns Šteinbergs.

Līdzīgi kā citviet pasaulē mūsdienās socioloģija Latvijā ir sadrumstalota. Ekonomiskās lejupslīdes ietekmē un nepietiekamu finanšu līdzekļu apstākļos pieaugusi savstarpējā konkurence pētnieku vidū, aizstājot kādreizējo sadarbību. Sociologa izglītību ieguvušie ir spiesti meklēt darbu komercuzņēmumos: "mūsdienās tā (socioloģija) ir tirgus kapitālisma kalpone^[141]". Līdzīga situācija vērojama arī ar socioloģiju saistītajos tirgdarbības pētījumu uzņēmumos. Taču neskatoties uz finanšu apstākļiem, socioloģisku pētījumu kvalitāte Latvijā turpina augt.

Latvijā darbojas viena profesionālā organizācija — 1989. gadā dibinātā Latvijas Sociologu asociācija, kurā apvienojušies sociologi, kas pārstāv valsts (universitātes, valsts un pašvaldību pārvaldes iestādes), privāto (socioloģiskās izpētes un tirgdarbības uzņēmumus) un nevalstisko (biedrības, nodibinājumi) sektorus. Asociācijas priekšsēdētāja kopš 2014. gada ir Latvijas Universitātes asociētā profesore Baiba Bela. Iepriekšējie vadītāji: Oksana Žabko, Mareks Niklass, prof. Aivars Tabuns, Aldis Pauliņš.

Atsauces

Papildu literatūra

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Socioloģija.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Latvijas Sociologu asociācija

Autoritatīvā vadība WorldCat LNB: 000053036 LCCN: sh85124200 GND: 4077624-4 BNF: cb133408573 (data) HDS: 008291 NDL: 00571850 NKC: ph116198 BNE: XX525151