Volejbols olimpiskajās spēlēs

Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK)^[1] 1957. gadā telpu volejbolam piešķīra olimpisko statusu. Volejbols olimpiskajās spēlēs savu debiju piedzīvoja 1964. gadā Tokijas olimpiskajām spēlēs gan vīriešu, gan sieviešu komandām.^[2]

Visvairāk medaļu vīriešu un sieviešu olimpiskajā volejbolā ir izcīnījušas kādreizējā Padomju Savienība, ASV, Japāna, Itālija un Ķīna.^[3][4]

Ne Latvijas sieviešu, ne vīriešu volejbola izlase nekad nav kvalificējusies olimpiskajās spēlēm.^[5]

Noteikumi^[6]

Sacensības notiek apakšgrupu formātā, pēc kura seko izslēgšanas spēles. Volejbola spēle notiek līdz trīs setu uzvarai. Sets tiek uzvarēts, ja komanda ir sasniegusi 25 punktus ar minimālo divu punktu pārsvaru. Piektie seti tiek spēlēti, ja abas komandas ir uzvarējušas pa diviem setiem. Piektais sets tiek spēlēts līdz 15 punktiem, atkal ar minimālo divu punktu pārsvaru.

Katrā laukuma pusē ir seši spēlētāji, laukuma puses tiek atdalītas ar tīklu vidū. Spēle sākas ar servi pāri laukumam. Katrai komandai ir atļauts pieskarties bumbai ne vairāk kā trīs reizes (neskaitot bumbas pieskārienu blokam), trešajā pieskāriena reizē bumba ir jāraida pāri tīklam.

Laukuma izmēri^[7]

Volejbola laukums olimpiskajās spēlēs ir 18 metrus garš un 9 metrus plats. Volejbola laukums ir sadalīts divās daļās, katra pa 9 metriem, kas tiek atdalīta ar tīklu. Volejbola tīkla augstums ir 2,43 metri vīriešu un 2,24 metri sieviešu konkurencē. Uzbrukuma līnija, kas atdala priekšējo un aizmugures laukumu, ir 3 metri no tīkla abās pusēs.

Atsauces