Fonoloģija

Fonoloģija (φωνή phōnē, "skaņa" un λόγος lógos, "mācība") ir valodniecības apakšnozare, kas pēta "valodas skanisko elementu funkcijas un skaņu attieksmju modeļus."^[1]

Fonētika apskata valodas skaņas jeb fonus no nosacīti objektīva skatpunkta — to artikulārās (t. i., pēc runas orgānu iesaistības) un akustiskās iezīmes. Fonētika pēc definīcijas apskata skaņas neatkarīgi no to piederības kādai noteiktai valodai.^[2] Fonoloģija savukārt apskata valodas skaņas pēc to funkcionālas lomas kādā konkrētā valodā.

Fonoloģijas mazākā vienība ir fonēma — abstrakta vienība, ko var veidot fonētiski atšķirīgu variantu — alofonu — kopa.^[3] Variantu vidū šķir galveno variantu, kas kalpo par fonēmas nosaukumu,^[4] piemēram, latviešu valodas fonēmai /ɑː/ teorētiski ir iespējami varianti [ɑː], [ɑˑ], [ɐː] un [ɐˑ],^[a] jo latviešu valodā notiek neuzsvērtu patskaņu redukcija pēc garuma, tā pat arī kvalitatīva redukcija, kur tie tuvojas indiferentam patskanim. Tādējadi, fonētiski novērojumi kalpo par pamatu kādas konkrētas valodas mazāko funkcionāli nozīmīgo skanisko elementu — fonēmu — definēšanai fonoloģijā,^[2] savukārt fonēmas veido morfēmas morfoloģijā, kas ir mazākās vienības, kam spēj piemist jēga.

Piezīmes

Atsauces

Literatūra

• Auziņa, Ilze; Markus, Dace; Grigorjevs, Juris (2015). Nītiņa, Daina; Grigorjevs, Juris. red. "Fonētikas un fonoloģijas vispārīgs raksturojums". Latviešu valodas gramatika (Rīga: LU Latviešu valodas institūts): 22.—27. lpp. ISBN 978-9984-742-77-9.
• Grigorjevs, Juris (2009). "Latviešu valodas divskaņu akustisks raksturojums". Latvijas Universitātes raksti (Latvijas Universitāte) 746: 40.—47. lpp.