Heike Kamerlings Oness

Heike Kamerlings Oness Heike Kamerlingh Onnes Personīgā informācija Dzimis 1853. gada 21. septembrī Groningena, Nīderlande Miris 1926. gada 21. februārī (72 gadi) Leidene, Nīderlande Tautība nīderlandietis

Zinātniskā darbība Zinātne Fizika Darba vietas Leidenes universitāte Delftas Tehniskā universitāte Alma mater Heidelbergas universitāte Groningenas universitāte Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1913)

Heike Kamerlings Oness (nīderlandiešu: Heike Kamerlingh Onnes; dzimis 1853. gada 21. septembrī, miris 1926. gada 21. februārī) bija nīderlandiešu fiziķis.

1913. gadā saņēmis Nobela prēmiju fizikā par "vielas īpašību pētījumiem zemās temperatūrās, kas radīja iespēju ražot šķidro hēliju".^[1]

Kamerlings Oness aizsāka dažādas sasaldēšanas metodes, tās izmantoja, lai pētītu materiālu uzvedību, kad to temperatūra sasniedz gandrīz absolūto nulli. Viņš bija pirmais, kas sašķidrinājis hēliju. 1911. gadā atklājis supravadītspēju, pētot metālu pretestības ļoti zemās temperatūrās.

Papildu Nobela prēmijai vēl ir saņēmis Mateuči medaļu (1910), Ramforda medaļu (1912) un Frenklina medaļu (1915).

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Heike Kamerlings Oness.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Biogrāfija (angliski)