Pirmais Krusta karš

Pirmais krusta karš

Jeruzalemes ieņemšana 1099. gadā.
Vieta
Levante un Anatolija
Komandieri un līderi
Raimunds IV
Gotfrīds de Bujons
Balduīns I
Stīvens II Bloisas grāfs
Roberts II Flandrijas grāfs
Roberts Kurtozs
Pēteris Vientuļnieks		 Kiličs Arslans I
Jagisijans
Kerboga
Dukaks
Fahrs Al-Mulk Radvans

Pirmais Krusta karš (1096.–1099.) bija pirmais no Krusta kariem, kas tika uzsākts 1096. gadā, pēc Romas pāvesta Urbāna II aicinājuma doties karagājienā uz svēto pilsētu Jeruzalemi, lai atbrīvotu Svēto zemi no musulmaņiem.

Priekšvēsture

Lai gan musulmaņi jau 637. gadā bija iekarojuši svēto pilsētu Jeruzalemi un arābu kalifāti pārvaldīja visu Palestīnu un līdzās esošās zemes, kristieši vēl nekavēti varēja apmeklēt Svēto zemi— vietas, kuras tie godāja kā Jēzus dzīves un nāves vietas.

1071. gadā turki seldžuki Armēnijā pie Mancikertas sagrāva Bizantijas ķeizara Romana IV karaspēku, bet 1071. gadā iznīcināja Fatimīdu kalifu valsti un 1076. gadā ieņēma Jeruzalemi. Turki bija kristiešiem naidīgi, svētceļotājiem tika liegta pieeja svētajām vietām. Kad turki apdraudēja Konstantinopoli, kas vienlaikus bija Austrumu valsts viduspunkts, imperators griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta Gregora VII. Gregors VII rakstīja ķeizaram Heinriham IV: „Saracēņu apdraudēto Austrumu kristieši neatlaidīgi lūdza mani nākt tiem palīgā. Tāpēc es nolēmu Rietumu kristiešus aicināt uz karagājienu. Itālijā jau vairāk nekā 50 000 vīru manā vadībā ir gatavi steigties uz Kunga kapu. Un tā es gribu sākt šo operāciju ticības un kristiešu aizstāvēšanas interesēs. Šīs savas Austrumu ekspedīcijas laikā Romas Baznīcu es uzticu tavai aizsardzībai.” Pāvesta aicinājums tomēr atbalstu neguva.

1085. gadā turki ieņēma Antiohiju. 1095. gadā jaunais Bizantijas imperators Aleksijs I Komnens (1081-1118) griezās pie pāvesta Urbāna II, lai lūgtu Rietumu bruņinieku atbalstu. 1095. gada 27. novembrī, Klermonas koncila noslēguma dienā Urbāns II izsludināja krusta karu.

Karagājiena sākums

1096. gada vasarā no dažādām Rietumeiropas daļām Krusta karā uz Svēto zemi devās svētceļnieku vilnis.

Tajā piedalījās divas grupas. Pirmajā bija pilsoņi un zemnieki, skaitā ap 80 000, un tos vadīja mūks Pēteris no Amjēnas. Līdz Konstantinopolei nokļuva tikai daļa no tiem. Pārējos Āzijas krastā turki pilnīgi iznīcināja. Otrajā grupā bija ap 30 000 bruņinieku — galvenokārt no Francijas.

Bruņinieku karš

No dažādām zemēm nākušie svētceļnieki, starp kuriem bija daudz bruņinieku, sastapās Konstantinopolē. 1097. gada pavasarī šī armija pārcēlās uz Mazāzijas pussalu, kur sāka cīņas ar seldžukiem. Pirmais nopietnais šķērslis krustnešu armijai bija Nīkaja, kuru ar Bizantiešu imperatora viltību ieņēma 1097. gada 19. jūnijā. Nākamais nopietnais šķērslis krustnešu armijai izrādījās Antiohija, sena Bizantijas impērijas pilsēta, kura tikai salīdzinoši nesen bija kritusi seldžukiem. Antiohijas aplenkšana sākās 1097. gada oktobrī, bet beidzās 1098. gada jūnijā, kad normaņu princis Bohemonds pierunāja kādu armēņu sargu ielaist grupu krustnešu vienā no torņiem. Krustneši atvēra torņa vārtus un ielaida papildspēkus, kuri ieņēma pilsētu. 1099. gada sākumā krustneši pameta Antiohiju un devās ceļā uz Jeruzalemi, kuru aplenca jūnija sākumā un jau 15. jūlijā ieņēma. Šis notikums iezīmē Pirmā Krusta kara beigas.

Jeruzalemē tika nodibināta Jeruzalemes karaliste. Jeruzalemē un Antiohijā iecēla latīņu patriarhus. Līdz ar latīņu hierarhiju te dibināja hospicijas, slimnīcas svētceļiniekiem un slimajiem, kā arī pirmos bruņinieku ordeņus svētceļinieku apsargāšanai.

Skatīt arī

Ārējās saites