Labiava veidojās ap 1249. gadā pirmoreiz minēto Vācu ordeņa pili pie Skalvas zemes robežas, no 1562. līdz 1587. gadam Labiavā par mācītāju kalpoja Bībeles tulkotājs lietuviski Jons Bretkūns (Jonas Bretkūnas, 1536—1602). Pilsētas tiesības tā ieguva 1642. gadā.
Pēc Austrumprūsijas piešķiršanas PSRS 1946. gadā Labiavu pārdēvēja par Poļesku par godu Sarkanās armijas pulkvedim Sergejam Poļeckim.