Karalienes Modas Zeme

Dronning Maud Land
Norvēģijas karogs
Karogs
Location of Queen Maud Land
Location of Queen Maud Land
Lielākā stacija Šova (Japāna)
Norvēģijas atkarīgā teritorija
 -  Nodibināta 1939. gada 14. janvārī 
Platība
 -  Kopā 2 800 000 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2008. gadā 70—500 

Karalienes Modas Zeme (norvēģu: Dronning Maud Land) ir Norvēģijas aizjūras teritorija Antarktikā, ko ierobežo 20° rietumu un 44°38' austrumu garumi. Aizņem aptuveni 1/6 daļu Antarktīdas kontinenta abpus Griničas meridiānam un ir viena no divām Norvēģijas pretenzijām Antarktikā — otra ir Pētera I sala Belinshauzena jūrā. Teritorijas ziemeļu un dienvidu robežas nav definētas, un tā robežojas austrumos ar Austrālijas Antarktisko Teritoriju un rietumos ar Britu Antarktisko Teritoriju. Nosaukta par godu Norvēģijas karaļa Hokona VII konsortei Modai.

Karalienes Modas Zemes lielāko daļu aizņem vairākus kilometrus biezs ledus vairogs, un tikai netālu no piekrastes stiepjas līdz 3425 m augstas nelielas kalnu grēdas, kuru tuvumā vai uz piekrastes šelfa ledājiem izvietojušās lielākā daļa no teritorijā strādājošajām 10 valstu polārstacijām, no kurām divas pieder Norvēģijai.

Politiskais statuss

1939. gada 14. janvārī Norvēģija oficiāli deklarēja Karalienes Modas Zemi par savu atkarīgo teritoriju (biland).[1] Karalienes Modas Zemes, tāpat kā Pētera I Salas un Buvē Salas aneksijas mērķis bija norvēģu vaļu medību nozares aizsardzība. Lielākā daļa pasaules valstu, ar kurām Norvēģijai tajā laikā bija diplomātiskās attiecības, tika informētas par aneksiju. Apvienotā Karaliste atzina Norvēģijas suverenitāti uz anektētajām teritorijām, ASV un PSRS bija iebildumi pret aneksijas noteikumiem, Vācija neatzina aneksiju.[2]

Pirmā valsts, kas oficiāli deklarēja savas pretenzijas Antarktīdā, bija Apvienotā Karaliste 1908. gadā, kam sekoja Jaunzēlande (1924), Francija (1924) un Austrālija (1933) (Austrālija un Jaunzēlande kā Britu Sadraudzības daļas). Pēdējās, kas deklarēja savas pretenzijas, bija Čīle 1940. gadā un Argentīna 1942. gadā. Vācija, kas pirms Otrā pasaules kara veica intensīvus priekšdarbus teritoriālo pretenziju paziņošanai uz Jaunšvābiju (daļa no Karalienes Modas Zemes starp 20°E un 10°W), tā arī oficiāli šīs pretenzijas nedeklarēja.[3]

1961. gada 23. jūnijā spēkā stājās Antarktikas Līgums, starp kura pirmajām līgumparakstītājām valstīm bija arī Norvēģija. Līguma 4. pants noteic, ka «Līgums neapstiprina, neapstrīd un neiedibina teritoriālās pretenzijas; jaunas pretenzijas nevar tikt izvirzītas līguma darbības laikā.»

Norvēģijas likumi nosaka, ka Karalienes Modas Zemē darbojas Norvēģijas tiesību akti, kuru piemērojamību nosaka karalis.[1] Citām valstīm un privātpersonām ir tiesības veikt šajā teritorijā darbības, kas nav pretrunā ar likumiem. Norvēģija patur tiesības veikt inspekcijas, kā arī atzīst citu pušu tiesības veikt inspekcijas savā teritorijā. Saskaņā ar starptautisku vienošanos ārvalstu pilsoņiem piešķirta imunitāte pret Norvēģijas likumiem par to darbību vai bezdarbību uz laiku kamēr tie uzturas Karalienes Modas Zemē vai citā Antarktikas daļā.

Visas administratīvās pārraudzības funkcijas Karalienes Modas Zemē veic Norvēģijas Polārais institūts.[4]

Atklāšana un izpēte

Par Karalienes Modas Zemes izpētes sākumu var uzskatīt 1820. gadu, kad Krievijas ekspedīcija Fabiāna fon Belinshauzena un Mihaila Lazareva vadībā ar kuģiem Mirnij un Vostok sasniedza 69°21′28″S 2°14′50″W / 69.35778°S 2.24722°W / -69.35778; -2.24722 pie tagadējā Fimbulisena ledāja frontes Princeses Martas krastā. 1820. gada 16. janvāris (pēc vecā stila) tiek uzskatīts par Antarktīdas kontinentālās daļas atklāšanas datumu.

Nākamā ekspedīcija, kas sasniedza Karalienes Modas Zemes apkārtni, bija Viljama Brūsa ekspedīcija ar kuģi Scotia. Apsekojot Vedela jūras akvatoriju, 1904. gada 3. martā tā sasniedza 72°24′S 17°30′W / 72.400°S 17.500°W / -72.400; -17.500 pie 30–45 m augstās Rīsera-Larsena šelfa ledāja frontes.[5]

Larsa Kristensena ekspedīcijas

Vaļu medību kuģis Norvegia

Par Karalienes Modas Zemes sistemātiskas izpētes sākumu var uzskatīt no 1927. līdz 1937. gadam norvēģu vaļu medību magnāta Larsa Kristensena organizētās un finansētās ekspedīcijas. Ekspedīcijas Antarktīdas piekrastē tika rīkotas, lai apzinātu jaunus vaļu medību areālus un iespējamās vietas pārstrādes apmetņu ierīkošanai. Pirmās ekspedīcijas notika ar kuģi Norvegia un tika apsekota akvatorija ārpus peldošā ledus areāla. Pirmās ekspedīcijas (1927—1928) laikā tika apsekota līdz tam nevienam formāli nepiederošā Buvē sala, kas tika pasludināta par Norvēģijas īpašumu. Otrās ekspedīcijas laikā (1928—1929) par Norvēģijas īpašumu tika pasludināta Pētera I sala.[6]

Trešā Norvegia ekspedīcija

Rīsera-Larsena ekspedīcijas maršruts (1929—1930)

Trešā Norvegia ekspedīcija notika 1929. un 1930. gada polārajā vasarā. Tās gaitā Antarktīdas piekrastes izpētei tika nolemts izmantot aviāciju, tādēļ par ekspedīcijas vadītāju tika iecelts norvēģu aviācijas pionieris Jalmars Rīsers-Larsens. Ekspedīcija notika vienlaicīgi ar Daglasa Mosona vadīto BANZARE ekspedīciju.

Ekspedīcija 18 cilvēku sastāvā devās ceļā no Dienviddžordžijas salas. Vispirms tika apmeklēta Buvē sala, kur tika ierīkota meteoroloģiskā stacija.[7] 1929. gada decembrī kuģis sasniedza kontinenta piekrasti, ko vēlāk nosauca par Prinča Ūlava krastu par godu tā laika Norvēģijas kroņprincim Ūlavam V. Piekraste līdz Annas ragam Enderbiju Zemē tika apsekota ar ekspedīcijas rīcībā esošo divvietīgo hidroplānu Hansa-Brandenburg W.33.

Tā paša gada 22. decembrī Rīsers-Larsens kopā ar ekspedīcijas pilotu Finnu Licovu-Holmu ar lidmašīnu nolaidās uz malasledus pie Annas raga. Annas ragā tika pacelts Norvēģijas karogs un Antarktīdas sektors tika pasludināts par Norvēģijas īpašumu.[6] Rīsers-Larsens nebija informēts, ka jau iepriekš Norvēģijas valdība jau bija atzinusi Apvienotās Karalistes pretenziju uz Enderbiju Zemi, tādēļ šī pretenzija tika denonsēta. Vēlāk, Rīseram-Larsenam tiekoties ar BANZARE ekspedīcijas vadītāju Duglasu Mosonu, 45°E meridiāns tika atzīts par sadalošo līniju starp norvēģu un britu izpētes sektoriem.[8]

Kuģojot atpakaļ uz rietumiem, 1930. gada februārī ekspedīcija sasniedza cietzemi pie ledus klāta zemesraga, ko nosauca ekspedīcijas kuģa vārdā par Norvēģijas ragu. Piekrastes apgabals ap zemesragu tika nosaukts par Kroņprinceses Martas Zemi par godu Norvēģijas kroņprincesei.

Ceturtā Norvegia ekspedīcija

Ceturtās Larsa Kristensena aprīkotās Norvegia ekspedīcijas vadītājs sākumetapā bija Gunnars Īsaksens, bet kuģa kapteinis bija Nils Larsens. No 1930. gada oktobra līdz 1931. gada februārim, kad ekspedīcijas vadību pārņēma Jalmars Rīsers-Larsens, Norvegia bija veikusi Antarktīdas apkuģojumu, veicot virkni meteoroloģisku, bioloģisku un okeanogrāfisku mērījumu. Rīsers-Larsens bija plānojis pabeigt iepriekšējā gadā uzsākto piekrastes aerofotografēšanu. Uzlidojumu un mērījumu rezultātā tika atklāta piekrastes daļa, kas tagad saucas par Princeses Ranhillas krastu.[9]

Norvegia ekspedīciju gaitā atklātās zemes tika nosauktas Norvēģijas karaliskās ģimenes locekļu vārdos: (no austrumiem uz rietumiem) Karalienes Modas Zeme (40°E—50°E), Prinča Haralla Zeme, Princeses Ranhillas Zeme, Princeses Astridas Zeme un Kroņprinceses Martas Zeme. Pēc Antarktīdas sektora aneksijas 1939. gadā tā austrumu robeža tika noteikta pa 45° austrumu garuma meridiānu, iekļaujot tikai daļu no sākotnējas Karalienes Modas Zemes. Pēc Otrā pasaules kara Karalienes Modas Zemes nosaukums tika attiecināts uz visu anektēto teritoriju, pārējās "zemes" tika pārdēvētas par "krastiem", bet sektoru starp 40° un 45° austrumu garumiem nosauca par Kroņprinča Ūlava krastu.[10]

Vācijas antarktiskā ekspedīcija

Ekspedīcijas emblēma

1938.—1939. gadu vācu antarktiskās ekspedīcijas bija trešā oficiālā Trešā reiha antarktiskā ekspedīcija. Tā tika organizēta pēc Hermaņa Gēringa rīkojuma četrgades plāna ietvaros. Ekspedīcijas galvenais mērķis bija jaunu vaļu medību areālu izpēte, lai izbeigtu Vācijas atkarību no tehnisko un pārtikas tauku importa. Otrs ekspedīcijas uzdevums bija ielikt pamatus Vācijas teritoriālo pretenziju noteikšanai Antarktikā, tādēļ sagatavošanās darbi notika stingrā slepenībā. Ekspedīcijas galamērķis bija Antarktīdas sektors starp 20° rietumu un 20° austrumu garumiem.[11]

Par ekspedīcijas vadītāju 1938. gada jūlijā tika iecelts kapteinis Alfrēds Ričers. Par ekspedīcijas kuģi tika izvēlēts par katapultkuģi pārbūvētais Schwabenland; ekspedīcijas rīcībā tika nodotas divas Dornier Wal lidlaivas Boreas un Passat. Kuģis devās ceļā no Hamburgas 1938. gada decembrī.

1939. gada 19. janvārī ekspedīcija sasniedza Princeses Martas krastu un iekšzemē atklāja līdz tam nezināmu no ledus brīvu apgabalu — Širmahera oāzi. No 20. janvāra līdz 5. februārim tika veikti 7 lidojumi, kuru laikā tika veikta 350 000 km² lielas teritorijas aerofotografēšana. Papildus 8 lidojumos tika veikta apvidus panorāmiskā fotografēšana un filmēšana. Uz kuģa tika īstenota bioloģisko pētījumu programma, uz piekrastes šelfa ledāja tika īstenotas vairākas kamanu ekspedīcijas, kā arī lidlaivas piezemēšanās kalnu reģionā.

Apsekotais un pārlidotais reģions starp 10° rietumu garumu un 15° austrumu garumu ekspedīcijas vadība nosauca par Jaunšvābiju. Iekšzemē atklātos kalnu masīvus nosauca par Ričera augstieni un Mīliga-Hofmaņa kalniem. 1939. gada 6. februārī ekspedīcija pameta Antarktīdas krastus un, pa ceļam veicot okeanogrāfiskus pētījumus pie Buvē salas un Fernandu di Noronjas salas krastiem, 11. aprīlī atgriezās Hamburgā.

Pēc ekspedīcijas materiāliem līdz 1942. gadam tika izgatavotas austrumu Jaunšvābijas 1:50 000 mēroga topogrāfiskās kartes. No 11 600 ekspedīcijas laikā veiktajiem aerofotouzņēmumiem Otrā pasaules kara laikā lielākā daļa tika nozaudēta; līdz mūsu dienām saglabājušies tikai apmēram 600 uzņēmumu.[12]

Modheimas ekspedīcija

Norvēģu-britu-zviedru antarktiskā ekspedīcija (1949—1952) bija pirmā patiesi starptautiskā ekspedīcija polāro pētījumu vēsturē un tajā tika iesaistīti triju rīkotājvalstu, kā arī Kanādas un Austrālijas zinātnieki. Ekspedīciju organizēja speciāla starptautiska komisija, ko vadīja norvēģu polārpētnieks Haralls Sverdrups; ekspedīcijas vadītājs bija Džons Jevers.[13] Ekspedīcijas galvenais uzdevums bija noskaidrot, vai Arktikā novērotās klimata fluktuācijas novērojamas arī Antarktikā.

Ekspedīcijas rīcībā bija divi kuģi: 600 tonnu roņu medību kuģis Norsel un 24 000 tonnu vaļu medību bāzes kuģis Thorshovdi. Papildus tam ekspedicijas rīcībā bija divas vieglās Auster lidmašīnas, ko pilotēja piecu cilvēku Britu Karalisko gaisa spēku komanda.[14]

1949. gada februārī Antarktīdas piekrastē uz šelfa ledāja tika ierīkota polārstacija Modheima. Stacijā pārziemoja 15 cilvēku komanda, no kuriem 6 (tai skaitā vadītājs) bija norvēģi, 4 zviedri, 3 briti, 1 austrālietis un 1 kanādietis. 1951. gada janvārī tiem piebiedrojās vēl divi norvēģi, viens zviedrs un viens austrālietis. Stacijas darbības laikā tika veikti nepārtraukti novērojumi meteoroloģijā, glacioloģijā un seismoloģijā, bet vasaras sezonā veiktas vairākas iekškontinentālās ekspedīcijas ar suņu pajūgiem. Šo ekspedīciju nodrošināšanai 200 jūdzes no Modheimas Ričera augstienes rietumu pakājē tika ierīkota atbalsta nometne un noliktava (Advance base).[15]

1951. gada 24. februārī negadījumā gāja bojā trīs ekspedīcijas dalībnieki, kuru vārdā tika nosaukti trīs piekrastes šelfa ledaji: Ēkstrema šelfa ledājs zviedru mehāniķa Bertila Ēkstrema vārdā, Kvara šelfa ledājs britu radista Leslija Kvara vārdā un Dželbārta šelfa ledājs austrāliešu fiziķa Džona Dželbārta vārdā.

Ekspedīcijas laikā iegūtā informācija deva ievērojamu ieguldījumu un pieredzi turpmākajām glacioloģijas, meteoroloģijas un ģeoloģijas izpētes programmām. Pētījumi ļāva secināt, ka Pasaules okeāna līmeni būtiski ietekmē Antarktīdas ledus vairoga stāvoklis, kā arī par tā ietekmi uz pasaules klimatu. Tāpat tika gūti pierādījumi tam, ka līdz pat juras perioda beigām Antarktīda ir bijusi savienota ar Āfrikas dienvidiem.[16]

Starptautiskais ģeofizikas gads

Starptautiskā ģeofizikas gada emblēma

No 1957. gada 1. jūlija līdz 1958. gada 31. decembrim planetārā mērogā tika īstenots starptautisks zinātnisks projekts — Starptautiskais ģeofizikas gads (SĢG), kurā piedalījās 67 dalībvalstis. Projekta ietvaros tika pētītas vairākas dabaszinātņu nozares: polārblāzmas un kosmosa staru pētījumi, ģeomagnētisms, gravimetrija, jonosfēras fizika, ģeodēzija, meteoroloģija, okeanogrāfija, seismoloģija un Saules aktivitāšu pētījumi. Mērījumi un pētījumi tika veikti visā pasaulē un neapdzīvotos vai mazapdzīvotos apgabalos tika organizētas speciālas pētnieciskās stacijas. Antarktīdā tika izveidotas deviņu valstu 20 polārstacijas, trīs no tām — Karalienes Modas Zemes piekrastē.

Kā pirmo 1957. gada 20. janvārī Norvēģijas Polārais institūts uz Fimbulisena ledāja 35 km no ledāja frontes izveidoja Norvejas polārstaciju. Stacija darbojās līdz 1960. gada janvārim, kad tā tika par simbolisku samaksu nodota Dienvidāfrikai. Pirmās divas sezonas stacijā ziemoja 14 cilvēku komanda, trešajā — deviņu.[17]

1957. gada 29. janvārī Licova-Holma līča austrumu piekrastē tika nodibināta pirmā Japānas polārstacija Antarktīdā — Šova, kas, vairākkārt pārbūvēta, funkcionē joprojām. 1958. gada decembrī uz šelfa ledāja Princeses Ranhillas krastā tika izveidota pirmā Beļģijas polārstacija — Ruāboduēna, kas, 1964. gadā izbūvēta no jauna virs vecās stacijas akumulētā sniega dēļ, darbojās līdz 1967. gadam.

Starptautiskā sadarbība Starptautiskā ģeofizikas gada ietvaros izrādījās tik veiksmīga, ka, neskatoties uz to, ka stacijas bija paredzētas 2—3 gadu ilgai ekspluatācijai, lielākā daļa ierīkoto polārstaciju turpināja pētījumus arī pēc projekta beigām. Par Starptautiskā ģeofizikas gada diplomātisko turpinājumu uzskatāms 1959. gadā parakstītais un 1961. gadā spēkā stājušais Antarktikas Līgums, kura 12 sākotnējās parakstītājvalstis bija aktīvākās SĢG dalībnieces: Argentīna, ASV, Austrālija, Beļģija, Čīle, Dienvidāfrika, Francija, Japāna, Jaunzēlande, Lielbritānija, Norvēģija, PSRS.

Sistemātiskā izpēte

Zviedrijas vasaras polārstacija Svea Heimefrontfjellas kalnos
Ledus kerna izņemšana Konenes stacijā EPICA dziļurbumā

Pēc Starptautiskā ģeofizikas gada programmas pabeigšanas lielākā daļa iesaistīto valstu turpināja iesāktās pētniecības programmas un tām piebiedrojās arī valstis, kas SĢG programmas ietvaros Antarktikas izpētē aktīvi nepiedalījās. Lielākā vai mazākā mērā Karalienes Modas Zemes apvidū ar izpēti ir nodarbojušās visas kontinenta pētniecībā iesaistītās valstis, bet visaktīvāk to ir darījušas Japāna, Dienvidāfrika, Vācija, Krievija, Indija, Beļģija un Norvēģija.

Visilgstošāko nepārtraukto pētniecības programmu Karalienes Modas Zemē realizē Japānas Antarktiskā ekspedīcija. Pirmā stacija Šova tika ierīkota 1957. gadā SĢG programmas ietvaros. Vēlākos gados tika izveidotas vairākas iekškontinentālās stacijas: Midzuho (1970—1987) uz Midzuho plato, Asuka (1985—1991) ziemeļos no Sērrondanes kalniem un Domufudži (1995) uz Valkīras leduskupola. Stacijas uztur un nacionālo antarktisko pētniecības programmu koordinē 1961. gadā izveidotais Nacionālais polāro pētījumu institūts.[18]

PSRS (vēlāk Krievijas) antarktiskās izpētes programma Karalienes Modas Zemē uzsākta 1959. gadā, uz šelfa ledāja Princeses Astridas krastā izveidojot Lazarevas staciju. 1961. gadā to nomainīja Novolazarevskas stacija Širmahera oāzē. Novolazarevska ir viena no reģiona galvenajām stacijām, jo pie tās funkcionē viens no diviem zilā ledus lidlaukiem Karalienes Modas Zemē, kas spēj uzņemt starpkontinentālo reisu lidmašīnas. Novolazarevskā un tās apkārtnē īstenotās pētījumu programmas ir daļa no daudz plašākajiem Krievijas antarktiskajiem pētījumiem un tos koordinē Arktikas un Antarktikas zinātniski pētnieciskais institūts Sanktpēterburgā.

Dienvidāfrikas Republika savu Antarktīdas izpētes programmu uzsāka 1960. gadā, par simbolisku samaksu pārņemot Norvēģijas atstāto Norvejas polārstaciju. 1962. gadā netālu no Norvejas tika uzbūvēta pirmā patstāvīgā stacija SANAE I, kuru laika gaitā tajā pat apvidū aizvietoja ar SANAE II (1971) un SANAE III (1979) stacijām. Iekškontinentālo apgabalu izpētei tika izveidotas lauka nometnes Borga (1969—1976) un Sarīmaraisa (1982—1999). 1997. gadā tika nodota ekspluatācijā jauna, principiāli atšķirīga SANAE IV stacija uz Vesleskarveta nunataka 140 km no piekrastes.[19]

1965. gadā Polārā plato vidienē ASV izveidoja Plato polārstaciju antarktisko traversu nodrošināšanai no Šovas stacijas okeāna piekrastē uz Amundsenskotas-Sautpolas staciju Dienvidpolā. Stacija darbojās līdz 1969. gadam, kad tika iekonservēta.

Par vācu pastāvīgās pētniecības programmas sākumu var uzskatīt 1976. gadā pie Novolazarevskas stacijas izveidoto austrumvācu zinātnieku laboratoriju, ko 1987. gadā, pēc atsaluma PSRS un VDR attiecībās, izveidoja par atsevišķu staciju un nodēvēja par godu vācu dabaszinātniekam Georgam Forsteram. 1981. gadā Atkas līča piekrastē savu pirmo staciju Georgfonneimaijeri izveidoja Rietumvācija. Stacija divas reizes tika izbūvēta no jauna; jaunākā, Neimaijere III darbojas kopš 2009. gada. Vācijas un starptautisko pētniecības programmu ietvaros Karalienes Modas Zemē ierīkotas vairākas vasaras stacijas un lauka nometnes: Konene starptautiska ledus dziļurbumu projekta EPICA ietvaros, Drešere zooloģisko pētījumu veikšanai Vedela jūras piekrastē un Kotasa ģeofiziskajiem pētījumiem un loģistikas nodrošināšanai. Vācijas pētniecības programmu koordinē Alfreda Vēgenera institūts Brēmerhāfenē.

Indijas pastāvīgā pētnieciskā programma Karalienes Modas Zemē sākās 1983. gadā, kad trešās Indijas antarktiskās ekspedīcijas laikā tika izveidota polārstacija Dakšingangotri. 1990. gadā tika izbūvēta jaunā Maitri stacija Širmahera oāzē netālu no Novolazarevskas stacijas. 2012. gadā ierīkota trešā vissezonas stacija Bharati Lāšemana pakalnos Austrālijas Antarktiskajā teritorijā.

Pēc aktīvas pētniecības 1950. gados, Norvēģija Antarktīdas izpētē ilgus gadus piedalījās tikai citu valstu (galvenokārt ASV) ekspedīciju sastāvā. Patstāvīga programma tika atsākta 1985. gadā, izveidojot Mīliga-Hofmaņa kalnos vasaras polārstaciju Toru. 1989. gadā tika izveidota vissezonas stacija Trolla, pie kuras 2005. gadā tika izveidots otrs DROMLAN sistēmas starpkontinentālās satiksmes lidlauks.

1987./1988. gada polārajā vasarā kopīgu izpētes programmu uzsāka Somija un Zviedrija, kas izveidojušas trīs vasaras stacijas Princeses Martas krastā. 1991. gadā vasaras staciju izveidoja Pakistāna. Jaunākā stacija Karalienes Modas Zemē ir Beļģijai piederošā Prinseselizabete.

Daba

Karalienes Modas Zemes centrālās daļas satelītattēls.

Topogrāfija

Ēkstrema šelfa ledāja fronte
Drigalska kalni Fimbulheimena grēdā

Karalienes Modas Zeme aizņem Antarktīdas sektoru starp 20° rietumu un 44°38' austrumu garumiem. Lai arī teritorijas dienvidu un ziemeļu robežas nav konkrēti definētas (pārējo pretenziju teritorijas stiepjas līdz Dienvidpolam un līdz Antarktikas Līguma ziemeļu robežai — 60° dienvidu platumam), platība tiek lēsta ap 2 800 000 km².[20] Teritorijas galējais austrumu punkts ir Šinnana glečers, rietumu — Stenkomas-Vilsas glečers. Šinnana glečers ir arī teritorijas kontinentālās daļas galējais ziemeļu punkts.

Zemes piekrasti apskalo Dienvidu okeāna malas jūras. Norvēģu avotos visa Karalienes Modas Zemes piekrastes akvatorija tiek dēvēta par Hokona VII jūru.[21] Citos avotos (sevišķi Krievijas) izdala vēl Kosmonautu, Rīsera-Larsena un Lazareva jūras. Zemes rietumu daļā piekļaujas arī Vedela jūra, kurā Rīsera-Larsena šelfa ledāja fronte ir piekrastes vistālāk uz dienvidiem esošais punkts. Kopējais piekrastes garums ir ap 3000 km. Piekrastes vidusdaļu un rietumus aizņem šelfa ledāji, lielākie no kuriem ir Rīsera-Larsena, Fimbula un Lazareva šelfa ledāji. Austrumos no šelfa ledājiem okeānā iestiepjas Rīsera-Larsena pussala, kas turpinās okeānā kā Gunnerusa grēda. Pussalas austrumos atrodas vairāk kā 200 km platais Licova-Holma līcis, kas iestiepjas sauszemē vairāk kā 120 km. Licova-Holma līča austrumu krasts un austrumos no tā esošais Prinča Ūlava krasts ir vienīgā Karalienes Modas Zemes piekrastes daļa, kur ir nelielas klinšu saliņas un atsegumi, lielākais no kuriem ir Langhovdes oāze. Nivlisena dienvidu malā praktiski okeāna līmenī izvietojusies 19 km garā un līdz 4,5 km platā Širmahera oāze, kas ir lielākā antarktiskā oāze Karalienes Modas Zemē.

Lielāko teritorijas iekšzemes daļu aizņem Polārā plato ledus vairogs. Ap 100—300 km no krasta paceļas kalnu grēdu virknes. Austrumos esošie Karalienes Fabiolas kalni ir daļa no zemledus grēdas, kas piekrastes virzienā turpinās kā Rīsera-Larsena pussala un okeānā kā Gunnerusa grēda. Karalienes Fabiolas kalnu augstākā virsotne ir Fukušimas kalns (2470 m). Rietumu virzienā stiepjas zemledus grēda, kas virs ledus vairoga redzama kā (no austrumiem uz rietumiem) Belžikas kalni, Sērrondanes kalni, Fimbulheimens un Ričera augstiene. Dienvidaustrumos no Kotsu Zemes iestiepjas Šekltona grēdas austrumu gals. Karalienes Modas Zemes augstākā virsotne ir 3148 m augstā Jēkulkirhja Sērrondanes kalnos. No polārā plato starp kalnu masīviem noplūst vairāki glečeri. Lielākais no tiem ir ap 200 km platais Borkgrevinkisens, kas noplūst starp Fimbulheimenu un Sērrondanes kalniem. Starp Fimbulheimenu un Ričera augstieni grēdā ir tektoniska ieplaka, pa ko uz okeānu noplūst Jūtulstreumens, kas veido līdz pat 200 km garo glečera mēli Trolltungu.

Polārajā plato paceļas vairāki leduskupoli, lielākie no kuriem ir Midzuho plato un Valkīras leduskupols.

Ģeoloģija

Karalienes Modas Zemes pamatnē dominē pirmskembrija perioda gneisi, kas veidojušies pirms 1—1,2 miljardiem gadu, vēl pirms Gondvānas superkontinenta izveidošanās. Kalnu grēdas sastāv galvenokārt no kristāliskajiem granīta iežiem, kas veidojušies pirms 500—600 miljoniem gadu Panāfrikas oroģenēzē Gondvānas apvienošanās periodā.[22] Teritorijas rietumu daļā ir jaunāki vulkāniskie un nogulumieži. Ledus biezuma mērījumi ļauj secināt, ka bez ledus segas Karalienes Modas Zemes piekraste būtu līdzīga Grenlandei un Norvēģijai — ar dziļiem fjordiem un piekrastes salām.[23]

Klimats

Karalienes Modas Zemes klimats ir tipisks pārējam Antarktīdas kontinentam. Uz Polārā plato ir krasi kontinentāls polārā tuksneša klimats ar ļoti zemām gaisa temperatūrām, niecīgu nokrišņu daudzumu un zemu gaisa mitrumu. Plato stacijā 1968. gada jūlijā tikusi novērota pasaulē zemākā mēneša vidējā gaisa temperatūra −73,2 °C.[24][25] Piekrastē klimats ir nosacīti maigāks, raksturīgi ievērojami nokrišņi (tikai sniega veidā), augsts gaisa mitrums. Polārajā vasarā atsevišķās dienās gaisa temperatūra var sasniegt pat +10 °C. Tiek novērota ievērojama katabatisko vēju ietekme; vēja ātrums var pārsniegt 150 km/h, bet brāzmās — 250 km/h.

Visa Karalienes Modas Zemes teritorija atrodas aiz polārā loka un vairākus mēnešus gadā, atkarībā no platuma grādiem, novērojama polārā nakts (ziemā) vai polārā diena (vasarā).

Tabulā norādīta gada vidējā temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums, kā arī augstākā un zemākā novērotā temperatūra atsevišķās meteoroloģisko novērojumu stacijās:

Galvenie meteoroloģiskie lielumi atsevišķās meteoroloģisko novērojumu stacijās.
Stacija Augstums vjl Max temp. Min temp. Vid temp. Nokrišņi, mm Mitrums, % Vējš, km/h
Domufudži[26] 3810 m −18,6 °C −79,7 °C −54,4 °C 25 - 20,9
Konene (AWS 9)[27] 2892 m −15 °C −70 °C[28] −44,6 °C 81[29] 93 15.8
Prinseselizabete 1832 m −5 °C −50 °C - - - 20
Trolla 1275 m 0 °C −50 °C −25 °C 127 - -
Svea (AWS 6) 1160 m 0 °C −43 °C[28] −20 °C 278 78 24,1
Aboa (AWS 5) 363 m +2 °C −38 °C[28] −16 °C 375 85 28,1
Novolazarevska 119 m +9,9 °C −41 °C −11 °C 309 52 36,7
Šova 29 m +10 °C −45,3 °C −10,5 °C 204[30] 68,7 23,4
Neimaijere III 15 m +4,3 °C −48,1 °C −16 °C[31] 750[32] 80 32,4[32]

Dzīvnieku un augu valsts

Krabjēdājroņi

Karalienes Modas Zemes flora sastāv no dažu sugu ķērpjiem un sūnām, kas sastopamas tikai uz nunatakiem iekšzemes kalnu grēdās un nedaudzajās piekrastes oāzēs un saliņās. Sastopamas arī aļģes un sēnes. Līdz šim nav atklāti sēklaugi. Sastopami vairāki bezmugurkaulnieki: vienšūņi, baktērijas, zilaļģes, nematodes, gauskāji un posmkāji (kukaiņi (blusas), ērces, kolembolas).[33]

No lidojošajiem putniem visbiežāk sastopami ir triju sugu pārstāvji: antarktiskais vētrasputns, sniega vētrasputns un dienvidu polārā klijkaija. Šo sugu putni parasti iekārto savas ligzdošanas vietas stāvās klintīs, veidojot lielas kolonijas, kas sastāv no daudziem tūkstošiem pāru. Pasaulē lielākā antarktisko vētrasputnu kolonija izvietojusies uz Svarthamarena nunataka Mīliga-Hofmaņa kalnos 200 km no okeāna krasta un tā sastāv no apmēram 250 000 pāru.

Imperatorpingvīni un Adelijas pingvīni ir divas vienīgās Karalienes Modas Zemes piekrastē perējošās pingvīnu sugas. Imperatorpingvīni perē trijās vietās uz malasledus — pie Rīsera-Larsena pussalas, Lazareva šelfa ledāja un netālu no Neimaijeres polārstacijas. Reģiona austrumu daļā ir vairākas nelielas Adelijas pingvīnu kolonijas.

Zīdītāji pārstāvēti ar vairākām roņu sugām, kas uzturas uz jūras ledus piekrastē. Visdaudzskaitlīgākie ir krabjēdājroņi. Sastopami arī jūras leopardi, Vedela roņi un Rosa roņi.

Antropogēnā ietekme

Karalienes Modas Zeme (Karalienes Modas Zeme)
- vissezonas polārstacijas; - vasaras polārstacijas; - lauka nometnes
- slēgtās polārstacijas

Karalienes Modas Zemes teritorijā nav pastāvīgo iedzīvotāju un vienīgie tās iemītnieki ir pētniecības staciju personāls un sezonālo ekspedīciju dalībnieki. 2011. gadā funkcionēja desmit valstu 19 stacijas un nometnes, no kurām sešas ir pastāvīgi apdzīvotas vissezonas stacijas (Šova, Maitri, Neimaijere III, Novolazarevska, SANAE IV un Trolla), septiņas regulāri izmantotas vasaras sezonas pētniecības stacijas (Aboa, Domufudži, Konene, Prinseselizabete, Svea, Tora un Vāsa), četras loģistikas stacijas (Ībeisa pie ledāja frontes kuģu izkraušanai, Kotasa traversu nodrošināšanai uz Koneni un nometnes pie Novolazarevskas un Trollas lidlaukiem), kā arī neregulāri izmantotās Drešeres bioloģisko pētījumu nometne un pakistāniešu Džinnas vasaras stacija. Vecākā nepārtraukti funkcionējošā polārstacija ir Japānas Šova (1957), jaunākā — Beļģijas Prinseselizabete (2009).

Polārstacijas

SANAE IV polārstacija uz Vesleskarveta nunataka
Norvēģijas polārstacija Trolla
Krievu pirts pie Novolazarevskas stacijas
Nosaukums Piederība Lietojums Statuss Noviet.
 Augst.
vjl 		Atvērta
 Slēgta
 Pers.
zm. 		Pers.
vas.
Aboa Karogs: Somija Somija vasaras darbojas nunataks 400 1988 — — 20
Asuka Karogs: Japāna Japāna vissezonas slēgta plato 930 1984 1991 — —
Borga Valsts karogs: Dienvidāfrika Dienvidāfrika vasaras slēgta plato 2100 1969 1976 — —
Dakšingangotri Karogs: Indija Indija vissezonas slēgta šelfa ledājs 27 1983 1991 — —
Domufudži Karogs: Japāna Japāna vasaras darbojas plato 3810 1995 — — 0
Drešere Karogs: Vācija Vācija lauka nometne darbojas šelfa ledājs 28 1986 — — 5
Družnaja III Karogs: Padomju Savienība PSRS lauka nometne slēgta šelfa ledājs 1987 1988 — —
Džinna Karogs: Pakistāna Pakistāna vasaras darbojas šelfa ledājs 25 1991 — — 18
Georgfonneimaijere Karogs: Vācija Vācija vissezonas slēgta šelfa ledājs 1981 1993 — —
Georgforstere Karogs: Vācijas Demokrātiskā Republika VDR vissezonas slēgta oāze 120 1976 1992 — —
Ībeisa Karogs: Dienvidāfrika Dienvidāfrika vasaras darbojas šelfa ledājs 1985 — — 40
Konene Karogs: Vācija Vācija vasaras darbojas plato 2892 2001 — — 28
Kotasa Karogs: Vācija Vācija lauka nometne darbojas plato 1439 1985 — — 0
Lazareva Karogs: Padomju Savienība PSRS lauka nometne slēgta šelfa ledājs 24 1959 1961 — —
Maitri Karogs: Indija Indija vissezonas darbojas oāze 130 1989 — 25 65
Midzuho Karogs: Japāna Japāna vissezonas slēgta plato 2230 1970 1987 — —
Modheima Karogs: Norvēģija Norvēģija vissezonas slēgta šelfa ledājs 1950 1952 — —
Neimaijere II Karogs: Vācija Vācija vissezonas slēgta šelfa ledājs 15 1992 2009 10 50
Neimaijere III Karogs: Vācija Vācija vissezonas darbojas šelfa ledājs 15 2009 — 9 50
Norveja Karogs: Norvēģija Norvēģija
Valsts karogs: Dienvidāfrika Dienvidāfrika 		vissezonas slēgta šelfa ledājs 55 1957 1960 — —
Novolazarevska Karogs: Krievija Krievija vissezonas darbojas oāze 102 1961 — 30 70
Plato Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV vissezonas slēgta plato 3624 1965 1969 — —
Prinseselizabete Karogs: Beļģija Beļģija vasaras darbojas nunataks 1382 2009 — — 40
Ruāboduēna Karogs: Beļģija Beļģija/
Karogs: Nīderlande Nīderlande 		vissezonas slēgta šelfa ledājs 40 1958 1967 — —
SANAE I-III Karogs: Dienvidāfrika Dienvidāfrika vissezonas slēgta šelfa ledājs 1962 1997 — —
SANAE IV Karogs: Dienvidāfrika Dienvidāfrika vissezonas darbojas nunataks 856 1997 — 10 80
Sarīmaraisa Karogs: Dienvidāfrika Dienvidāfrika vasaras slēgta plato 1983 2002 — —
Svea Karogs: Zviedrija Zviedrija vasaras darbojas nunataks 1987 — — 4
Šova Karogs: Japāna Japāna vissezonas darbojas sala 29 1957 — 28 110
Tora Karogs: Norvēģija Norvēģija vasaras darbojas nunataks 1625 1985 — — 4
Trolla Karogs: Norvēģija Norvēģija vissezonas darbojas nunataks 1290 1990 — 7 40
Vāsa Karogs: Zviedrija Zviedrija vasaras darbojas nunataks 400 1988 — — 30

Transports

Kuģa Polarstern izkraušana Atkas līča krastā.

Karalienes Modas Zemē, tāpat kā pārējā Antarktīdā, nav pastāvīgas transporta infrastruktūras. Kravu transports uz Antarktīdu un no tās galvenokārt tiek veikts ar speciālu ledus klases kuģu palīdzību. Šobrīd (2011) tiek izmantoti 6 šādi kuģi: Polarstern (1982, AWI),[34] Shirase (2009, NIPR),[26] Akademik Fedorov (AARI), Agulhas (1977, SANAP), kā arī Mary Arctica un Ivan Papanin. Pirmie četri kuģi pieder Vācijas, Japānas, Krievijas un Dienvidāfrikas nacionālajām antarktiskajām programmām, bet ledus klases konteinerkuģi Mary Arctica kopīgi DROMSHIP programmas ietvaros kopš 2009. gada ekspluatē Norvēģijas, Vācijas, Beļģijas, Zviedrijas un Somijas antarktiskās programmas,[35] un arktiskās klases motorkuģi Ivan Papanin — Indijas Antarktiskā programma. Nacionālajām programmām piederošie kuģi veic ne tikai transporta funkcijas, bet arī īsteno patstāvīgas pētniecības programmas Dienvidu okeāna jūrās.

Gaisa transporta efektīvākai izmantošanai Karalienes Modas Zemē darbojošās nacionālās antarktiskās programmas 2002. gadā ir izveidojušas kopēju gaisa satiksmes infrastruktūru DROMLAN (Dronning Maud Land Air Network). Tā mezgla punkti ir Novolazarevskas un Trollas zilā ledus lidlauki, kas spēj uzņemt starpkontinentālo reisu lidmašīnas, kas nosēžas un paceļas, izmantojot parastās riteņu šasijas. Pārvadājumus kontinenta iekšienē veic ar nelielām, ar sliecēm aprīkotām lidmašīnām, kuru nosēšanās un pacelšanās nodrošināšanai pie pārējām polārstacijām ierīkoti sniega lidlauki. Intensīvi tiek izmantoti arī helikopteri, kas bāzējas galvenokārt uz kuģiem.

Tūrisms

Viena no nedaudzajām saimniecības nozarēm, izņemot zinātnisko pētniecību, kas darbojas kontinentālajā Antarktīdā, ir tūrisms. Karalienes Modas Zeme ir viens no nedaudzajiem kontinenta reģioniem, kur tas tiek praktizēts uz komerciāliem pamatiem (citi ir Antarktīdas pussala un Vinsona masīvs). Tūrisma organizēšanu Antarktīdā koordinē Antarktikas tūrisma operatoru starptautiskā asociācija (IAATO).[36] Tūrismu organizē privātas kompānijas, jo nacionālās antarktiskās programmas pārvaldošās institūcijas ar retiem izņēmumiem nelabprāt sadarbojas ar tūrisma firmām un piekrīt tikai patvēruma sniegšanai ārkārtas situācijās.[37] Karalienes Modas Zemē darbojas divi operatori (2011): The Antarctic Company un White Desert. Abas šīs kompānijas pārvadā tūristus no Keiptaunas Dienvidāfrikā uz Novolazarevskas lidlauku netālu no Novolazarevskas polārstacijas. 2010./2011. gada sezonā Karalienes Modas Zemi apmeklēja 96 tūristi un to apkalpošanā tika nodarbināti 20 darbinieki.[38] Pakalpojumu cenas svārstās no 6500 EUR par vienas dienas ekskursiju līdz 56 000 EUR sarežģītākām programmām.[39]

Katrs no tūrisma operatoriem kontinentā uztur savu infrastruktūru. The Antarctic Company uztur nometni pie Novo aerodroma (funkcionē no novembra sākuma līdz februāra beigām) un viesu māju kompleksu Oasis 400 m no Novolazarevskas stacijas.[40] White Desert uztur nometni Whichaway Camp (funkcionē no novembra beigām līdz janvāra sākumam) dažus kilometrus no aerodroma, kas katru gadu tiek veidota no jauna, novākta sezonas beigās un izmanto tikai videi nekaitīgus energoresursus, enerģiju nodrošinot ar saules baterijām un vēja ģeneratoriem.

Tūristi Karalienes Modas Zemē parasti izmanto vienu no operatoru piedāvātajām izklaides programmām (imperatorpingvīnu kolonijas apmeklēšana, ekskursija Širmahera oāzē, Novolazarevskas un Maitri polārstaciju apmeklēšana, tuvējo kalnu grēdu aplidošana, traverss uz Dienvidpolu ar speciāli aprīkotiem Toyota Hilux apvidus automobiļiem). Atsevišķi tiek organizēti dažādi ekstrēmā sporta pasākumi — klinšu kāpšana, kaitslēpošana u.c. Nereti tūrisma operatori ir atbalsta organizācijas dažādu nevalstisku organizāciju un privātpersonu projektiem (gari slēpju pārgājieni, alpīnisms u.c.).[41]

Aizsargājamie apvidi

Karalienes Modas Zemē ir vairākas teritorijas ar speciālas aizsardzības statusu. Šajās teritorijās ir ierobežotas dažādas aktivitātes un pētniecības darbus atļauts veikt, tikai tos saskaņojot ar attiecīgo teritoriju pārvaldības plāniem. Atsevišķs aizsardzības statuss ir vēsturiskām vietām un pieminekļiem

Antarktīdas speciāli aizsargājamie apvidi (ASPA):[42]

Sniega vētrasputns ar mazuli ligzdā

Vēsturiskas vietas un pieminekļi:[46]

  • Akmeņu krāvums (keirns) un piemiņas plāksne Šovas stacijā 1960. gadā bojāgājušajam japāņu ekspedīcijas dalībniekam Šinam Fukušimam.
  • Piemiņas plāksne bijušajā Indijas polārstacijā Dakšingangotri, kur uzskaitīti pirmās Indijas antarktiskās ekspedīcijas dalībnieki.
  • Piemiņas plāksne Humbolta kalnos četriem Indijas 9. antarktiskās ekspedīcijas dalībniekiem, kas gāja bojā negadījumā kalnu nometnē 1990. gada 8. janvārī.

Atsauces

  1. ↑ 1,0 1,1 «Lov om Bouvet-øya, Peter I's øy og Dronning Maud Land m.m. (bilandsloven)». Lovdata.no. Skatīts: 2011-10-26. (norvēģiski)
  2. ↑ «Norsk Polarinstitutt. Dronning Maud Land». Npweb.npolar.no. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-12-29. Skatīts: 2011-10-26. (norvēģiski)
  3. ↑ Heinz Schön, Mythos Neu-Schwabenland. Für Hitler am Südpol, Bonus, Selent 2004, p. 106, ISBN 3-935962-05-3 (vāciski)
  4. ↑ «Forskrift om vern av miljøet i Antarktis». Lovdata.no. Skatīts: 2011-10-26. (norvēģiski)
  5. ↑ «Voyage of the Scotia. Second cruise in the Weddell Sea». Gdl.cdlr.strath.ac.uk. 1904-02-13. Skatīts: 2011-10-26. (angliski)
  6. ↑ 6,0 6,1 «William James Mills. Exploring polar frontiers». Books.google.lv. Skatīts: 2011-10-26. (angliski)
  7. ↑ «Ekspedisjoner i Antarktis. Norvegia III». Polarhistorie.no. 1933-11-25. Skatīts: 2011-10-26. (norvēģiski)
  8. ↑ «Keith Rodney Benson, Philip F. Rehbock Oceanographic history: the Pacific and beyond». Books.google.lv. Skatīts: 2011-10-26. (angliski)
  9. ↑ «Ekspedisjoner i Antarktis. Norvegia IV». Polarhistorie.no. 1933-11-25. Skatīts: 2011-10-26. (norvēģiski)
  10. ↑ Olav Orheim: «Hvordan Norge fikk Dronning Maud Land», in Norge i Antarktis. Fra erobring til moderne forskning (Helga Kyvik, red.), Schibsted, Oslo, 2008. ISBN 978-82-516-2589-0 (norvēģiski)
  11. ↑ Marco Nünemann. «Deutsche Antarktis Expedition 1938/39». Wfg-gk.de, 1963-03-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-05-05. Skatīts: 2011-10-26. (vāciski)
  12. ↑ K. Brunk (1986). "Kartographische Arbeiten und deutsche Namengebung in Neuschwabenland, Antarktis" (pdf). Deutsche Geodätische Kommission, Reihe E: Geschichte und Entwicklung der Geodäsie 24/I: 1-24. Arhivēts no oriģināla 2011-06-26. Atjaunināts: 2009-04-19. (vāciski)
  13. ↑ «Maudheim-ekspedisjonen». Polarhistorie.no. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-21. Skatīts: 2011-10-26. (norvēģiski)
  14. ↑ Claude Cowan. «Norwegian-British-Swedish Antarctic Expedition, 1949-1952». Scott Polar Research Institute, 2002. gada 20. septembris. Skatīts: 2009. gada 8. oktobris. (angliski)
  15. ↑ «Norwegian-British-Swedish Antarctic Expedition, 1949-1952». Scott Polar Research Institute. 2010-05-20. Skatīts: 2011-10-26. (angliski)
  16. ↑ Jens-Ove Naslund (2001). "Landscape development in western and central Dronning Maud Land, East Antarctica" (free download pdf). Antarctic Science 13 (3): 302. doi:10.1017/S0954102001000438. (angliski)
  17. ↑ «Den Norske Antarktisekspedisjon 1956-60 - Norway Station». Polarhistorie.no. Skatīts: 2011-10-26. (norvēģiski)
  18. ↑ «NiPR History». Nipr.ac.jp. 1973-09-29. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-16. Skatīts: 2011-10-26. (angliski)
  19. ↑ «Sanae history». Sanap.ac.za. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-06. Skatīts: 2011-10-26. (angliski)
  20. ↑ «Norsk Polarhystorie. Dronning Maud Land». Polarhistorie.no. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-11-12. Skatīts: 2011-10-26. (norvēģiski)
  21. ↑ «David McGonigal. Antarctica: Secrets of the Southern Continent». Books.google.lv. Skatīts: 2011-10-26.[novecojusi saite] (angliski)
  22. ↑ Elvevold, Synnøve (2005). Geologi i Antarktis. Norwegian Polar Institute. (norvēģiski)
  23. ↑ Tore Gjeldsvik. «Dronning Maud Land». Store norske leksikon. (norvēģiski)
  24. ↑ Christopher Burt. Extreme Weather: A Guide & Record Book. Mark Stroud. W. W. Norton & Company. 56. lpp. ISBN 039333015X. The lowest average temperature for any single month was recorded at the Plateau Station ... during July 1968... (angliski)
  25. ↑ Coldest Place on Earth, currentresults.com (angliski)
  26. ↑ 26,0 26,1 National Institute of Polar Research Japan 2010 — 2011 Arhivēts 2012. gada 27. janvārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  27. ↑ «Journal of Geophysical Research, vol. 109 Surface radiation balance in Antarctica as measured with automatic weather stations» (PDF). Skatīts: 2011-10-26.[novecojusi saite] (angliski)
  28. ↑ 28,0 28,1 28,2 «IMAU AWS information». Projects.science.uu.nl. Skatīts: 2011-10-26.[novecojusi saite] (angliski)
  29. ↑ «Antarctic automatic weather stations» (PDF). Skatīts: 2011-10-26.[novecojusi saite] (angliski)
  30. ↑ «Seasonal variations of cloud and precipitation at Syowa station, Antarctica» (PDF). Skatīts: 2011-10-26.[novecojusi saite] (angliski)
  31. ↑ «Synoptic Observations at Neumayer». Awi.de. 1981-01-28. Skatīts: 2011-10-26. (angliski)
  32. ↑ 32,0 32,1 «Germany’s Antarctic and Sub-Antarctic “Weather-Forecasting” Interests». Antarctica.ac.uk. Skatīts: 2011-10-26. (angliski)
  33. ↑ «Dronning Maud Land. Description of the Environment» (PDF). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-05-17. Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  34. ↑ «R/V Polarstern – a floating large scale laboratory». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 28. novembrī.
  35. ↑ «Polare operasjoner i Antarktis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. augustā. Skatīts: 2011. gada 28. novembrī.
  36. ↑ «International Association of Antarctica Tour Operators». Iaato.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-09-14. Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  37. ↑ «Land-Based Tourism in Antarctica» (PDF). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-09-07. Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  38. ↑ «IAATO Overview of Antarctic Tourism: 2010-11 Season and Preliminary Estimates for 2011-12 Antarctic Season». Skatīts: 2011-11-22.[novecojusi saite] (angliski)
  39. ↑ «White Desert. Dates & rates». White-desert.com. Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  40. ↑ «Lonely Planet. Antarctica – Getting there & away». Lonelyplanet.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-11-27. Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  41. ↑ «Retrace an Expedition». Antarctic-company.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  42. ↑ «Area Protection and Management / Monuments». Ats.aq. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-11-18. Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  43. ↑ «Management Plan for Site of Special Scientific Interest No. 22 Yukidori Valley, Langhovde, Lützow-Holm Bay» (PDF). Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  44. ↑ «Management Plan for Antarctic Specially Protected Area No. 142 Svarthamaren» (PDF). Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  45. ↑ «Management Plan for Antarctic Specially Protected Area (ASPA) No 163: Dakshin Gangotri Glacier, Dronning Maud Land» (PDF). Skatīts: 2011-11-22. (angliski)
  46. ↑ «List of Historic Sites and Monuments approved by the ATCM» (PDF). Skatīts: 2011-11-22. (angliski)

Ārējās saites

Kartes

Norvēģijas atkarīgās un integrālās aizjūras teritorijas Valsts karogs: Norvēģija
Integrālās teritorijas
Norvēģijas ģerbonis
Atkarīgās teritorijas
Pretenzijas
Antarktikas karogs
Autoritatīvā vadība