Volīnija

Volīnija Волинь
Vēsturisks novads
Lubartas pils (Lucka) bija Volīnijas viduslaiku kņazu mītne.
Ģerbonis
Volīnijas teritorija (dzeltenā krāsā) mūsdienu Ukrainas kartē.
Valsts	Polija, Baltkrievija, Ukraina
Reģions	Dienvidpolija, Rietumbaltkrievija, Rietumukraina
Daļas	Volīnijas apgabals, Rivnes apgabals, Žitomiras apgabals, Ternopiļas apgabals, Hmeļnickas apgabals, Ļubļinas vojevodiste, Brestas apgabals
Volīnija Vikikrātuvē

Nezināma vērtība "coordinates"

Volīnija (ukraiņu: Волинь, poļu: Wołyń, krievu: Волы́нь) ir vēsturisks novads Austrumeiropā, kura kādreizējās teritorijās šobrīd atrodas Ukrainas Volīnijas apgabals, Rivnes apgabals, daļēji Žitomiras apgabals, Ternopiļas apgabals, Hmeļnickas apgabals, kā arī Polijas Ļubļinas vojevodistes austrumu daļa.

19. gadsimtā un 20. gadsimtā Volīnijā bija spēcīgas nacionālās kustības.

Vēsture

Senatnē Volīnijas zeme bija Kijivas Krievzemes daļa, pirmo Volīnijas kņazu Vsevolodu 988. gadā iecēla viņa tēvs Kijivas kņazs Vladimirs Svjatoslavičs pārvaldīt savas valsts rietumu daļu pilī, kas tika nosaukta Vladimira vārdā. Pēc Kijivas Krievzemes pakāpeniskas sabrukšanas Volīnijas Vladimiras pilsēta kļuva par Volīnijas kņazistes centru. 1199. gadā to apvienojot ar Galīcijas kņazisti, tika izveidota Galīcijas-Volīnijas kņaziste. Kijivas lielkņaza dēls Volīnijas Vladimiras kņazs Romāns Mstislavičs no 1199. līdz 1233. gadam ilgstošās cīņās ar ungāru Arpādu dinastijas "Galīcijas un Vladimirijas karaļiem" pievienoja Galīcijas kņazisti saviem īpašumiem un viņa pēcnācēji tika saukti par Galīcijas-Volīnijas kņaziem. Viņa dēlam Danielam Romanovičam 1253. gadā Romas pāvests piešķīra arī titulu Krievijas karalis (rex Rutheniae).

Viņa pēcnācēji līdz 14. gadsimtam lietoja titulu "Visas Krievzemes, Galīcijas un Vladimiras hercogi" (Dei gratia duces totius Terrae Russuae, Galiciae et Ladimiriae). Pēc Galīcijas mantojuma kara Lietuvas dižkunigaitija 1392. gadā ieguva Volīnijas un Luckas kņazistes, bet Polijas karaliste ieguva Galīciju.

1569. gadā to iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstī. Pēc Polijas dalīšanām 1793. un 1795. gadā apgabals nokļuva Krievijas Impērijas sastāvā līdz pat Pirmā pasaules kara beigām kā Volīnijas guberņa.

Pēc Rīgas miera līguma 1921. gadā apgabala teritoriju iekļāva Polijas Republikas Volīnijas vojevodistē. 1939. gadā, pēc Polijas okupācijas, ko veica PSRS un Trešais reihs, Volīnija kopā ar citiem tuvējiem rajoniem tika pievienota PSRS un ietilpa Ukrainas PSR sastāvā. Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS to ieņēma vācu karaspēks. Holokaustā tika iznīcināta lielākā daļa no apgabala ebrejem, kuri mazpilsētās nereti veidoja iedzīvotāju vairākumu. Kaujinieki no UPA izvērsa represijas pret poļu iedzīvotājiem. Apgabalā darbojās arī poļu Armia Krajowa kaujinieki. Pēc Otrā pasaules kara beigām notika poļu izceļošana un izvešana no Ukrainas PSR uz Poliju un ukraiņu pārvietošana no Polijas uz Ukrainu. Līdz 1991. gadam Volīnijas apgabals bija Ukrainas PSR sastāvā.

• 
  Viduslaiku Volīnijas karte (Abrahams Ortēlijs, 16. gadsimts).
• 
  Volīnijas kņazistes teritorija (1054-1132).

Ārējās saites

• The Swiss Mennonite Cultural & Historical Association
• Volhynia.com
• wolhynien.de vācu: {2}

s d l Lietuvas dižkunigaitijas vaivadijas un autonomijas (1413—1795) Vītauta Dižā un Kazimira dibinājumi Viļņas vaivadija (no 1413) Traķu vaivadija (no 1413) Žemaitijas seņūnija (autonomija no 1441) Kijivas vaivadija (1471—1569) Aleksandra un Sigismunda I Vecā dibinājumi Vitebskas vaivadija (no 1503) Polockas vaivadija (no 1504) Navahrudakas vaivadija (no 1507) Smoļenskas vaivadija (1508–1654) Podlases vaivadija (1513–1569) Sigismunda II Augusta dibinājumi Brestas vaivadija (no 1566) Minskas vaivadija (no 1566) Mstislavas vaivadija (no 1566) Volīnijas vaivadija (1566—1569) Braclavas vaivadija Podolijas Lietuvas daļā (1566—1569) Sigismunda III Vāsas dibinājumi Pārdaugavas Livonijas hercogistē Cēsu vaivadija (1598–1620) Pērnavas vaivadija (1598–1620) Tērbatas vaivadija (1598–1620) Inflantijas vaivadija (no 1666) Vasaļvalstis un autonomijas Prūsijas hercogiste (no 1525) Pārdaugavas Livonijas hercogiste (no 1561) Kurzemes un Zemgales hercogiste (no 1562) Piltenes apgabals (no 1611)

s d l Krievijas Impērijas guberņas, vietniecības un lielākās pilsētas (1897) Pēterburga (galvaspilsēta, 1 264 900 iedzīvotāju) Maskava (1 038 600) Varšava (626 000) Odesa (403 800) Lodza (314 000) Rīga (282 200) Kijeva (247 700) Harkova (174 000) Tbilisi (159 600) Viļņa (154 500) Saratova (137 100) Kazaņa (130 000) Rostova pie Donas (119 500) Tula (114 700) Astrahaņa (112 900) Jekaterinoslava (112 800) Baku (111 900) Kišiņeva (108 500) Helsinki (93 000) Nikolajeva (92 000) Minska (90 900) Ņižņijnovgoroda (90 100) Samara (90 000) Orenburga (72 400) Jaroslavļa (71 600) Daugavpils (69 675) Vitebska (65 900) Tallina (64 572) Liepāja (64 489) Jekaterinodara (65 600) Caricina (55 200) Pētera I guberņas pirms impērijas dibināšanas (1708) Arhangelogorodas guberņa Azovas guberņa Ingermanlandes guberņa Kazaņas guberņa Kijivas guberņa Maskavas guberņa Sibīrijas guberņa Smoļenskas guberņa Katrīnas I laika guberņas (1727) Arhangeļskas guberņa Belgorodas guberņa Pēterburgas guberņa Kazaņas guberņa Kijivas guberņa Maskavas guberņa Novgorodas guberņa Rīgas guberņa Sibīrijas guberņa Smoļenskas guberņa Tallinas (Rēveles) guberņa Voroņežas guberņa Katrīnas II laika vietniecības (dibināšanas gads) Arhangeļskas (1784) Braclavas (1793) Čerņigovas (1781) Harkovas (1780) Izjaslavas (1793) Irkutskas (1783) Jaroslavļas (1777) Jekaterinoslavas (1783) Kaukāza (1785) Kazaņas (1781) Kalugas (1776) Kijevas (1781) Kolivaņas (1783) Kostromas (1778) Kurskas (1779) Minskas (1795) Mogiļevas (1777) Ņižņijnovgorodas (1779) Novgorodas (1776) Novgorodas-Severskas (1781) Oloņecas (1784) Orlas (1778) Penzas (1780) Permas (1781) Podolijas (1795) Polockas (1777) Pleskavas (1777) Rīgas (1783) Rjazaņas (1778) Saratovas (1781) Simbirskas (1780) Sloņimas (1796) Smoļenskas (1775) Tallinas (Rēveles, 1783) Tveras (1775) Toboļskas (1782) Tulas (1777) Ufas (1781) Viļņas (1795) Vladimiras (1778) Voznesenskas (1795) Vologdas (1780) Volīnijas (1795) Voroņežas (1779) Viborgas (1783) Vjatkas (1780) Ģenerālguberņas (1775–1917), parasti sastāvēja no vairākām guberņām vai apgabaliem Pēterburgas Maskavas Baltkrievijas (1775-1856) Sibīrijas ģenerālguberņa (1802-1822), kas sadalīta Rietumsibīrijas (1822-1882) un Austrumsibīrijas (1822-1884), tā savukārt Amūras (1887-1917) un Irkutskas (1887-1917) ģenerālguberņās Lietuvas (1794-1912) Kijevas (1832-1912) Mazkrievijas (1802-1856) Jaunkrievijas (1802-1873) Orenburgas (1851-1881) Baltijas (līdz 1876) Varšavas (1874-1917) Turkestānas (1867-1917) Stepes ģenerālguberņa ar galvaspilsētu Omsku (1882-1917) Kaukāza vietniecība ar galvaspilsētu Tbilisi (1801–1917) Somijas (1809–1917)

s d l Krievijas Impērijas koloniālā struktūra Impērijas ķeizara pilns tituls (1917): "Viskrievijas, Maskavas, Kijevas, Vladimiras, Novgorodas imperators un patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Polijas cars, Sibīrijas cars, Taurijas Hersonesas cars, Gruzijas cars, Pleskavas valdnieks un Smoļenskas, Lietuvas, Volīnijas, Podolijas un Somijas lielkņazs, Igaunijas, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales, Žemaitijas, Belostokas, Karēlijas, Tveras, Udoras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. kņazs, Ņižņijnovgorodas, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Jugras, Obdoras, Kondas, Vitebskas, Mstislavas un visas ziemeļu zemes valdnieks un lielkņazs, Ivērijas, Kartlijas un Kabardijas zemes un Armēnijas apgabala pavēlnieks un valdnieks, Čerkesu un Kalniešu kņazu un pārējo mantots valdnieks un īpašnieks, Turkestānas valdnieks utt. utt." Lielkrievija Ņižņijnovgorodas (1393), Jaroslavļas (1463), Rostovas (1474), Udoras (1478), Beloozeras (1485), Tveras (1488), Pleskavas (1510), Rjazaņas (1521), Smoļenskas (1667) zemes Anektētās lielkņazistes Vladimiras (1364), Novgorodas (1478) un Kijivas (1667) zemes Novgorodas zemes Vjatkas (1489), Jugras (1502), Permas (1547), Kondas (1594), Obdoras (1609) zemes Tatāru hanistes Kazaņas (1552) Astrahaņas (1556) Sibīrijas (1607) Krimas (Taurijas) (1783) zemes Baltijas provinces un Karēlija Igaunijas (1721), Vidzemes (1721), Karēlijas (1743), Kurzemes un Zemgales (1795) zemes Lietuvas dižkunigaitija Mscislavas (1772), Polockas (1772), Vitebskas (1772), Lietuvas (1795), Žemaitijas (1795), Bjalistokas (1807) zemes Ukraina Čerņihivas (1764), Podolijas (1772), Volīnijas (1795) zemes Kaukāza valstis Kartlijas (1801), Kahetijas (1801), Imeretijas (1811), Kabardijas (1825), Armēnijas (1828) un Čerkesijas (1829) zemes Somijas lielhercogiste Somijas (1809) zemes Polijas karaliste Polijas (1815) zemes Turkestāna Vidusāzijas (1867) zemes