Parastā ūbele

Parastā ūbele
Streptopelia turtur (Linnaeus, 1758)
Parastā ūbele
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaBaložveidīgie (Columbiformes)
DzimtaBaložu dzimta (Columbidae)
ĢintsŪbeles (Streptopelia)
SugaParastā ūbele (Streptopelia turtur)
Parastā ūbele Vikikrātuvē

Parastā ūbele jeb vienkārši ūbele (Streptopelia turtur) ir baložu dzimtas (Columbidae) putnu suga, kurai ir četras pasugas.[1] Sastopama Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Latvijā tā ir samērā reta ligzdotāja un gājputns.[2]

Izplatība

Parastā ūbele galvenokārt uzturas mežā
Ūbelei ir brūni-melni raibi spārni un uz kakla sānos melni-balts laukums

Ūbele ir samērā plaši izplatīta Eiropā, izņemot Īriju, Skotiju, Skandināviju,[3] Ziemeļāfrikā, Vidusjūras lielākajās salās, Kanāriju salās, Tuvajos Austrumos, Vidusāzijā un Sibīrijas dienvidos līdz Baikālam, Mongolijai un Ķīnas ziemeļrietumiem. Izplatība uz dienvidiem turpinās līdz Pakistānai un Indijas ziemeļiem. Sahāras populācijas ir nometnieki, bet lielākā daļa ziemo Āfrikas Sāhilas joslā no Maurīcijas līdz Etiopijai un Arābijas pussalas dienvidrietumos.[2][3] Āzijas austrumu populācijas ziemo Indijas ziemeļrietumos.[3]

Latvijā

Latvijā mājo parastās ūbeles nominālpasuga — Streptopelia turtur turtur. Tā ir samērā reta ligzdojoša suga, skaits pēdējās desmitgadēs ievērojami samzinājies. Pēdējo 10 gadu laikā ūbeļu populācija samazinājusies par vairāk kā 30%.[4] Līdzīgi kā meža balodis parastā ūbele pamatā uzturas mežos, un ārpus tiem to var novērot pārsvarā migrācijas sezonā. Visbiežāk to var redzēt tupam ceļmalās uz vadiem.[5] Parastā ūbele dodas ziemot uz Āfriku[5], līdz šim Latvijā novērots viens veiksmīgs ziemošanas gadījums.[2]

Izskats un īpašības

Parastā ūbele ir viena no mazākajām ģintī. Tās ķermeņa garums ir 24—29 cm, spārnu plētums 47—55 cm, svars 85—170 g.[3][6]

Salīdzinot ar citām ūbelēm, parastās ūbeles apspalvojums ir brūnāks, košāks. Galva, krūtis un guza tai ir sārti pelēkas, bet galvas virsa zilganpelēka, vēders un zemaste netīri balta. Spārni un mugura brūni-melni raibi, spārnu spalvas ir rūsas krāsā ar melnu vidu, veidojot rudu laukumu ar melniem raibumiņiem.[5] Aste gara, lidojumā tai ir ķīļa forma. Astes spalvas ir tumšas ar gaišu maliņu, toties lidojumā no apakšas aste ir balta. Āda ap acīm un kājas tai ir sārtas, knābis rozīgi pelēks. Pieaugušajiem putniem kakla sānos ir melni balts laukums, bet jaunajiem tāda nav. Jaunie putni ir blāvāki un tiem uz muguras nav rudi melno raibumu.[5]

Parastajai ūbelei ir relatīvi lieli un plati spārni, tā ir ļoti laba un ātra lidotāja, kas veikli manevrē mežā starp kokiem. Ūbele spēj strauji mainīt virzienu, enerģiski nosēsties zemē vai pacelties gaisā. Tās lidošanas ātrums var sasniegt 95 km/h.[3]

Uzvedība

Ūbele galvenokārt barojas uz zemes ar augu sēklām
Jaunie putni ir pelēcīgāki un tiem uz kakla nav melni-baltā laukuma

Parastā ūbele ir ļoti uzmanīga un kautrīga. Tā reti redzama apdzīvotās vietās un pamatā uzturas mežos un krūmājos. Arī stepes un pustuksneša biotpos tā uzturas mežmalās.[3] Mērenajā joslā tā mājo nelielos jauktu vai lapu koku meža puduros pļavu un lauku tuvumā, biezāku mežu mežmalās un krūmājos, arī egļu jaunaudzēs.[5] Parastā ūbele izvairās no mitriem un vējainiem biotopiem, priekšroku dodot sausām, saulainām un vienmērīgi noēnotām vietām.[3] Tā pamatā ir ieleju suga un reti novērojama augstāk par 500 metriem virs jūras līmeņa, tomēr dienvidreģionos tā sastopama arī 1000—1500 metru augstumā. Ziemošanas areālā Āfrikā tā uzturas savannas akāciju mežos.[3]

Ūbele vairošanās sezonas laikā parasti novērojama vai nu viena pati vai pa pāriem ligzdošanas teritorijā, bet bagātīgās barošanās vietās var sapulcēties samērā liels bars. Ziemošanas laikā tā ir ļoti sabiedriska. Āfrikā var novērot ūbeļu barus, kuros ir vairāki tūkstoši putnu, īpaši padzeršanās vietās.[3]

Barība

Parastā ūbele pamatā barojas ar augu sēklām un graudiem.[3][5] Reizēm tā barojas arī ar ogām, sēnēm, kukaiņiem, kāpuriem, sliekām un gliemežiem. Ūbele galvenokārt barojas uz zemes, lai gan daudz laika tā pavada arī kokos.[3]

Ligzdošana

Riesta laikā ūbelēm ir īpašs rituāls, kas līdzīgs pārējām ūbeļu sugām. Tēviņš uz kāda zara vai uz zemes pēc iespējas tuvāk mātītei dūdo dziesmu, vienlaicīgi enerģiski šupojot kaklu. Melni-baltais laukums uz kakla tiek izplests pēc iespējas plašāks. Tad paceļas spārnos un plašā lokā planē lejup, plaši izplestiem spārniem un asti.[3] Ūbelēm Latvijā gadā ir viens perējums,[5] bet citos reģionos tām var būt arī divi vai pat trīs perējumi. Vairošanās sezona Eiropā sākas maijā.[3]

Ūbele kokos (apmēram 2—3 metru augstumā) būvē visai plānu un lēzenu ligzdu, galvenokārt no zariem, no iekšpuses tā tiek izklāta ar zāli, saknītēm un lapām. Mātīte izdēj 2 baltas olas.[3][5] Perē abi vecāki, apmēram 14 dienas. Arī par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Ja ligzdai tuvojas kāds plēsējs, vecāki tēlo savainotus putnus ar lauztiem spārniem, cenšoties ienaidnieku aizvilināt pēc iespējas tālāk no ligzdas. Jaunie putni izlido, sasniedzot apmēram 20 dienu vecumu. Dzimumbriedumu sasniedz gada vecumā.[3]

Sistemātika

Parastajai ūbelei ir 4 pasugas:[1]

Atsauces

  1. ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Pigeons, 2020
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 «Ornitofaunistika: Parastā ūbele Streptopelia turtur». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 9. februārī. Skatīts: 2014. gada 16. februārī.
  3. ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 «Oiseaux: European Turtle-Dove». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 2. decembrī. Skatīts: 2014. gada 17. februārī.
  4. ↑ «Kurām putnu sugām pēdējā desmitgadē latvijā klājies vislabāk un kurām – vissliktāk?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 17. februārī.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 Dabas dati: Baložu dzimtas (Columbidae) noteicējs
  6. ↑ CRC Handbook of Avian Body Masses by John B. Dunning Jr. (Editor). CRC Press (1992), ISBN 978-0-8493-4258-5.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parastā ūbele